Pirms es aizlidoju. [4]1

Sēdēju pie ēdamzāles galda un lēni malkoju tēju. Klarisa viegli trīcošām rokām papildināja porcelāna tasīti. Meitenes sasprēgājušās lūpas veltīja man rimtu smaidu, kas uzplauka kā zīdains rozes zieds.

- Paldies, Klarisa. - klusi noteicu un ar skatienu pavadīju kalpones smalko stāvu, kas nozuda aiz stūra. Man patika meitenes maigums un mierinošā daba, kas atgādināja par to, ka pasaulē ir arī uzticami cilvēki, kas neslēpj savu īsto seju aiz aukstas, bezjūtīgas maskas. Tā bija drosme, jo kā uz delnas tiek izlikta patiesā būtība un dvēsele, kas netiek slēpta no apkārtējiem kā rets dārgums.

Ar skatienu pārslīdēju svaigi drukātajai avīzei, kas kārtīgi nolikta gulēja uz galda. Tā bija apsieta ar debeszilu zīda lentu kā draudzības apliecinājums no tipogrāfijas īpašnieka Grānta kunga. Mums pienācās vislabākais, jo ietekme un sakari palielināja cilvēku labo attieksmi, ko bijām iemantojuši.

Reizēm aizdomājos par to, kā pret mums attiektos cilvēki, ja mums nebūtu ne naudas, ne īpašumu. Manuprāt, mūsu līdzšinējie draugi pat neraudzītos uz mums. Labākajā gadījumā veltītu derdzīgu, nicinošu skatienu, jo nepiederētos smalkajām aprindām.

Nolikusi ziediem rotāto porcelāna tasīti uz galda palūkojos uz apkārtējiem, lai pievērstos notiekošajam, taču nebija nekā interesanta vai aizraujoša. Bija tikai rutīna.

Joprojām jutu nemiera kamolu pakrūtē, kas nevēlējās pamest mani. Apspiedu traucējošo sajūtu un ignorēju to.

Tante Rebeka pārlapoja avīzi, kas iepriekš gulēja uz galda. Skaistā lente nevīžīgi bija nomesta uz galda, taču pēcāk atdusēsies miskastē, kur to iemetīs kāda no kalponēm. Reiz kāda kalpone vēlējās lentu paturēt sev, jo tā bija nevienam nevajadzīga, taču tas nonāca Rebekas ausīs un kalpone tika padzīta. Kopš tās reizes neviena kalpone neuzdrīkstējās paturēt lietas, kas tiek izmestas. Vienu es zināju skaidri: Es ienīstu Rebeku.

Sievietes skatienā paudās neapmierinātība un nicinājums, kas asos sejas pantus padarīja līdzīgus čūskai. No glīti veidotajām sārtajām lūpām tika izpūsti miglai līdzīgi dūmi, kas nemanāmi aizslīdēja kā caurspīdīgi rēgi. Tumšās acis samiedzās kā šauras svītras, kas pauž varu. Skatienā paudās gadiem ilgi trenēta augstprātība un pārākums.

Riebumā novērsos, taču nevarēju tantei neko padarīt. Īpašumi un nauda atradās Rebekas aizgādībā, jo testamentā paredzēts, ka visu iegūšu sev tad, kad apprecēšos. Zināju, ka tas nenotiks, jo nekad nemīlēšu kādu tik neprātīgi, cik mīlēju Viljamu. Vecāki paredzēja, ka apprecēšos ar Viljamu, tāpēc bija domāja, ka pārraudzīsim muižu kopā. Liktenis paredzēja savādāk. Vispirms aizgāja vecāki, vēlāk - Viljams. Vīrietis, kuru nemūžam neaizmirsīšu.

Es biju pieradusi un samierinājusies pie savas jaunās dzīves. Vismaz ieskaidroju to sev, bet reizēm vēlējos bēgt un nekad neatskatīties pār plecu. Nekad neredzēt muižu. Nekad neredzēt nevienu, ko pazīstu. Nekad nestaigāt pa telpām un vietām, kur reiz gājis Viljams. Nekad.

Ievilku plaušās gaisu, jo jutu, ka no acīm draud izlausties karstas asaras, kas vēlas aizmiglot stiklaino skatienu. Nevēlējos, lai kāds to ievēro vai sāk ko nojaust. Pievērsos apkārtnei, lai nomierinātos.

Rebekas meita Elizabete bija mātes pretstats gan raksturā, gan izskatā. Meitenes oreolam līdzīgie mati maigi ieskāva seju, padarot vaibstus maigus un karaliskus. Acis atgādināja okeāna dzelmi, ko ieskāva gaišas skropstas, kas līdzinājās plīvuram. Elizabetes maigā balss čaloja ar brālēnu Endrjū, plūstot maigi kā strauts. Biju iegrimusi vērošanā, ka nedzirdēju notiekošo. Acu priekšā bija tikai sejas, kas pauda dažādas emocijas un sajūtas, liekot iegrimt aizmirstībā.

- Māte vēlas rīkot viesības. - Elizabete staroja un aizrautībā zilās acis dzirkstīja. - Ieradīšoties daudz viesu, māte vēlas izsūtīt ielūgumus un padarīt viesības grandiozākas kā iepriekš..
Meitene aizrautīgi tērgāja, bet manī viss sasala. Sasalumu nomainīja mežonīgu dusmu uzplūds.

- Vai kāds to apsprieda ar mani? - aizsvilos dusmās un visi apklusa. Es apjautu, ka kliedzu. Sarunas tika nogriestas kā ar nazi, un man tika veltīti bikli, vaicājoši un neizpratnes pilni skatieni.
- Par kko tu..runā? - bikli vaicāja Elizabete, kas lika man sadusmoties vēl vairāk. Meitenes zilās acis pildījās asarām.
- Tu vēl jautā? - nikni atcirtu un veltīju naidīgu skatienu Rebekai, kas uzjautrināti vēroja notiekošo. Biju gatava aizvākt nievājošo smīnu no sievietes lūpām uz visiem laikiem. Dzirdēju tikai plīstošu terīni un krītošo lausku atbalsi.