Bija iesākusies kārtējā laiskā diena.Termometra stabiņš rādīja +25 grādus.Nemaz negribēju domāt par to,ka drīz beigsies mans atvaļinājums un būs jāatgriežas darbā.Reizēm apskaudu Ievu,jo viņu materiāli nodrošināja vecāki,tāpēc viņa nestrādāja,bet Emīls varēja strādāt mājās,jo viss,kas viņam ir nepieciešams ir dators.Saņemu zvanu no Emīla.
-Čau Luīz. Taisies,mēs braucam atklāt peldēšanas sezonu.Ārā ir ļoti karsti-
-Čau,čau.Tagad?Nu es nezinu,ūdens nebūs vēl auksts?-neziņā vaicāju.
-Nebūs-dzirdu Ievas balsi telefonā.
-Emm..nu labi,es braukšu. Esiet pie manis pēc kādas stundas-
Sapratu,ka steidzami jāatrod savs peldkostīms.Viss skapja saturs atradās gultā līdz es beidzot atradu meklēto.Steidzos un virtuvi iedzert tēju. Uzvilku peldkostīmu un pa virsu gaišu vasaras kleitiņu,kas sniedzām man līdz celim.Paķēru dvieli,saulesbrilles,sauļošanās krēmu un devos uz mašīnu.Šoreiz braucām ar Emīla mašīnu.
-Rihards vairs neizklaidējas kopā ar jums?-centos runāt tā,lai tas izklausītos vēsi un neliktos,ka esmu ieinteresēta.
-Ak tad Luīze sailgojusies pēc Riharda?-Emīls smejoties mani kaitināja.
-Ko?Nē! Es vienkārši jautāju,jo pēdējā laikā jūs ņemat viņu līdzi,kad kaut kur braucam-runājot iesitu Emīlam pa sānu.Viņš sāka smieties itkā kāds būtu sācis viņu kutināt.
-Forši,Emīl!-izlikos,ka esmu aizskarta par viņa uzvedību.
-Tak beidz cepties,Luīz. Rihards ir darbā un vēlāk mums pievienosies-Emīls turpināja,kad bija beidzis smieties.
Neko neatbildēju un vienkārši skatījos ārā pa logu līdz atcerējos par Amandu.
-Amanda tev vakar neprasīja Riharda numuru?-es ziņkārīgi jautāju Ievai cerībā,ka viņa nav iedevusi numuru.
Draudzene likās manāmi pārsteigta par manu jautājumu.
-Kāpēc,lai viņa man prasītu Riharda numuru?-Ieva izbrīnīta skatījās uz mani.
-Nu..viņa man vakar prasīja Riharda numuru un es pateicu,ka man nav un lai prasa tev.-
-Viņa būs pēdējais cilvēks,kuram es dotu Riharda numuru.Pat negribu,lai viņa man zvana-Ieva likās mazliet aizkaitināta.
-Esam klāt-Emīls priecājās.
Bija darbadiena un diezgan agrs,tāpēc nebija neviena cilvēka.Izņēmām mantas no mašīnas un devāmies pie ezera.
-Auksts-es iespiedzos ieliekot kājas ūdenī.
Nepaspēju aptvert,kad Ieva ar Emīlu jau peldēja ezerā. Es plati atpletu acis.
-Kā jūs varat peldēt tik aukstā ūdenī?-izbrīnīta jautāju.
Nesagaidīju atbildi un devos sauļoties.Iesmērējos ar sauļošanās krēmu un ieliku ausīs austiņas.
Pēc kāda laiciņa,kad āda jau bija kārtīgi sasilusi,nolēmu atvēsināties aukstajā ezera ūdenī.Tagad ūdens vairs nelikās tik auksts kā sākumā.Ielienot ūdenī mani pārņēma patīkamas sajūtas.Ūdens,silts laiks,iesauļoti ķermeņi.Jā,tā vien ir vērts dzīvot un gaidīt vasaru.
Pēc atspirdzinošās peldes devos atpakaļ uz vietu,kur sauļojos.Noslaucījos un apgūlos uz vēdera,kad pēkšņi sajutu,ka manai mugurai kāds pieskaras.Mazliet sabijos un strauji pagriezos.
-Čau-Rihards bija atbraucis un mani sveicināja.
-Čau.Ko tu te dari?-jautāju un izlikos,ka nezināju par to,ka viņš mums pievienosies.
-To pašu,ko tu.Atbraucu atklāt peldēšanas sezonu.Šogad tā būs atklāta mazliet vēlāk kā citus gadus.-viņš domīgi runāja un skatijās uz Ievu un Emīlu,kas trakoja ezera ūdenī.
No somas viņš izņēma lielu dvieli,ko noklāja smiltīs un sāka vilkt nost savas drēbes. Par redzamo skatu nevarēja sūdzēties.
Novilcis drēbes viņš metās ūdenī pie Emīla un Ievas. Redzētais mani iepriecināja,nogūlos uz muguras un turpināju sauļoties.
Tuvojoties vakaram pie ezera sāka parādīties arvien vairāk cilvēku,tāpēc nolēmām braukt prom.
-Es mirstu badā-Emīls ierunājās,kad gājām uz mašīnām.
-Aizbraucam pēc kaut kā garšīga un braucam piknikā.Es zinu lielisku vietu un šādā laikā būtu grēks sēdēt telpās-es ierosināju skatoties uz draugiem.
-Es jau zinu,ko gribu ēst,tāpēc braucam ātrāk uz veikalu iepirkties-Ieva maigi pagrūda Emīlu uz priekšu,lai tas sāktu iet ātrāk.
-Brauc ar savu draudziņa mašīnu-Emīls mani kaitināja.
-Ko?Kāda draudziņa?-no sākuma nesapratu par ko viņš runā.
-Brauc kopā ar Rihardu uz veikalu un mēs ar Ievu brauksim divatā ar manu mašīnu-Emīls paskaidroja ar kaitinošu smaidu sejā.
-Emm..nē!-un ierāpos Emīla mašīnā.Viņu laikam uzjautrina tas,ka var mani kaitināt.
Aizbraucām uz veikalu un pamatīgi iepirkāmies.Paņēmu sev arī 1 alus pudeli.Pārējie atteicās,bet karstā dienā alus ir labākais,kas var būt.
Sāka likties,ka atvaļinājuma laikā pārāk bieži lietoju alkoholu. Bet ir taču brīvdienas un kad atsākšu strādāt,tad iedzert varēšu tikai ļoti retos gadījumos,jo parasti nekad neatliek laika.
No veikala līdz piknika vietai braucu kopā ar Rihardu,stāstīju viņam ceļu un tukšoju savu alus pudeli,jo Emīla mašīnas aizmugurējais krēsls bija nokrauts ar pārtiku.Kāpēc gan to visu nevarēja salikt bagažniekā?
Atbraucām uz manu iecienītāko vietu.Tas bija neliels kalns no kura varēja redzēt mazu daļu pilsētas. Izkrāmējām maisus ar pārtiku,iekurinājām ugunskuru un sākām ēst.
Mazliet aizdomājos vērojot uguni,kad pēkšņi sajutu,ka mani kāds apķer no aizmugures.Paskatījos pa labi un pa kreisi,bet nebija vairs ne Ievas,ne Emīla.Pa kuru laiku viņi pazuda un kur viņi vispār ir?Domas traucās pa galvu.Pagriezu galvu uz aizmuguri un ieraudzīju Rihardu.Kaut gan ko citu es varēju gaidīt?
-Kur palika abi mīlnieki?-jautāju,jo centos saprast pa kuru laiku abi pazuda un kā es varēju nepamanīt,ka viņi aiziet.
-Aizbrauca-
-Kā aizbrauca?Kāpēc bez manis?-ziņkārīgi lūkojos Rihardam acīs.
-Pēc kāda laiciņa viņi būs atpakaļ-tas bija viss,ko viņš pateica.
-Bet...-iesāku teikumu un nespēju to turpināt,jo sajutu Riharda maigās lūpas pie sava kakla un viņa mīkstie mati berzējās gar manu vaigu.Viņa rokas brīvi slīdēja pa manu augumu.Es piecēlos kājās un pagriezos ar seju pret viņu.
-Tagad mana kārta-runājot skatījos viņam acīs un vēroju viņa reakciju,bet nekā.Viņš neko neteica un pasmaidīja mazliet pieverot acis.
-Es gaidu-pēkšņi viņš ierunājās un man nācās ātri kaut ko izdomāt.
Savas mazliet vēsās rokas pabāzu zem viņa krekla un ar maigām roku kustībām braukāju pa viņa muguru un vēderu.Viņa augums bija vēl labāks nekā izskatījās.
Tad sekoja skūpsts pēc skūpsta un Rihards piedāvāja braukt uz viņa dzīvokli.Atrāvu lūpas no viņa lūpām. Sirds sāka cīnīties ar prātu.Sirds skaļi bļāva-brauc,tu to nenožēlosi,bet prāts lika nebraukt.
-Es nedarīšu neko,ko tu negribēsi-viņš runāja tik maigi,ka es nespēju pretoties un piekritu braukt.
Braucot uz viņa dzīvokli domāju par to,vai darīju pareizi.
-Luīz,tu vienmēr esi bijusi pareiza meitene.Izdari kādreiz kaut ko tādu,ko gribi tu nevis kā būtu pareizi.Sāc taču beidzot dzīvot!-bija pamodusies mana balss galvā,kas šoreiz likās ļoti uzstājīga-un beidz tik daudz domāt-
Kamēr iztēlojos tūkstošiem scenāriju kas un kā varētu notikt dzīvoklī,bijām jau atbraukuši un gājām iekšā.Kad atvērās dzīvokļa durvis,es jutos manāmi pārsteigta.
-Nekad neesmu bijusi tik skaistā dzīvoklī-pirmais,ko pateicu,kad iegāju iekšā.
Tas bija liels un viss bija perfekti saskaņots.Dzīvoklis bija gaumīgi iekārtots un es nevarēju beigt apbrīnot šo skaistumu.
-Nāc!-Rihards paņēma manu roku un aizveda uz blakus istabu.
