-Kas? – varēja redzēt, ka viņš nesaprata, kāpēc es tā izturos.
-Es gribu, lai tu saprastu vienu lietu. Es neesmu gatava nekam vairāk. Un ja tu to nevari pieņemt, tad varbūt uzreiz jau beidzam visu šo.
-Tas taču nekas. Es gaidīšu, kad būsi gatava. Es tevi mīlu.
Es pasmaidīju un ļāvu, lai viņš mani noskūpsta. Pēc tam pateicu:
-Es tevi arī mīlu.
Viņš izskatījās tik laimīgs kā nekad. Man bija prieks, ka viss atkal ir labi.
Mēs aizbraucām uz vienu netālu pilsētiņu, kur bija ļoti skaista daba. Tai cauri tecēja kāda upe. Upes malā bija soliņi. Mēs sēdējām un runājāmies. Debesis bija pilnas ar zvaigznēm, kuras spoži mirdzēja. Arī mēness spīdēja spoži un tā atspulgas bija redzams ūdenī. Viņš bija mani apķēris un mums bija tik labi. Vienā brīdī iedomājos pajautāt:
-Tu tiešām manis dēļ centies pierunāt mammu, lai nepārvāktos?
-Nu ja. Es tevis dēļ esmu gatavs darīt visu. Es nevaru bez tevis dzīvot, tāpēc man bija ļoti svarīgi palikt šeit. Un pats galvenais ir tas, ka mums viss ir kā agrāk, vai ne?
-Jā. – pasmaidīju un noskūpstīju viņu.
Es biju tik priecīga, ka viņš manis dēļ to ir izdarījis. Patiesībā nekad nebūtu ticējusi, ka viņš panāktu ko tādu, bet tagad redzu, ka tas tomēr ir iespējams.
Viņš mani aizveda mājās, uz atvadām noskūpstīja un teica:
-Tad jau rīt tiksimies.
-Labi, atā.
Es izkāpu no mašīnas un iegāju mājā. Redzēju kā viņš aizbrauc. Mamma pavēra savas istabas durvis un jautāja:
-Viņš brauca ar to mašīnu? Kā gāja?
-Jā, brauca gan. Gāja labi, tagad viss ir kā agrāk. Bet es esmu nedaudz nogurusi, iešu gulēt.
-Nu labi.
Dažreiz mani tiešām kaitināja tā mammas pārlieku lielā interese par manām attiecībām ar Danielu, bet viņa taču bija mana mamma, visas mammas taču tādas ir. Es iekritu gultā nenoģērbusies un aizmigu.
No rīta piecēlos un pirmā doma, kas ienāca prātā, bija par vakrdienu. Bija tik jauki, ka viss atkal bija tik skaisti kā agrāk. Piezvanīju Emīlijai un teicu, lai viņa atnāk pēc pusstundas. Tikmēr es piecēlos un sakopos, jo pēc vakardienas neizskatījos diez ko labi.
