Tikko kā biju iegājusi mājā, mani uzreiz aicināja pie galda. Es nemaz negribēju ēst, bet pieklājības pēc tomēr nedaudz uzēdu. Tā kā neko daudz neēdu, tad sākās runas par to, ka es palikšu galīgi tieva, ka mana vajagot ēst vairāk. Un šis bija viens no tiek iemesliem, kāpēc nekad nav gribējies šurp braukt.
Kad nu biju it kā paēdusi, gāju uz istabu, kurā man būs jādzīvo. Vevecāku mājas bēniņos bija izbūvēta istaba, kurā, kad biju maza, spēlējos un dzīvoju. Tā kā nebiju šeit bijusi daudzus gadus, bija jauki atkal šo vietu ieraudzīt. Varēja redzēt, ka viņi bija pacentušies un saklājuši man gultu, visu salikuši kārtīgi, satīrījuši. Istaba izskatījās gandrīz tā pat kā manā bērnībā. Apsēdos uz gultas un atcerējos kā šeit bērnībā lēkāju. Ieraudzīju skapi un nodomāju, ka jāieliek drēbes tajā. Tas bija nedaudz noputējis, tāpēc notīrīju to. Iedomājos, ka varbūt aizmirsuši to noslaucīt. Skapis bija diezgan augsts. Paņēmu krēslu, uzkāpu uz tā un gribēju izslaucīt putekļus, bet ieraudzīju, ka tur kaut kas stāv. Tas bija maisiņš, kurā bija kaut kāds apģērba gabals. Izņēmu un ieraudzīju savu mazo, mīļo bērnības kleitiņu. Atcerējos, kā ar to skrēju pa dārzu un spēlējos ar omes suni. Tad es turpināju kārtot visas līdzpaņemtās lietas skapī.
Pēc brītiņa augšā uznāca arī opis un ome. Viņi prasīja, vai man būšot labi šajā istabā. Es ar smaidu sejā atbildēju:
-Labāku istabu nevarētu vēlēties.
-Lūk, zemē ir lāde, kurā ir dažas lietas no tavas bērnības. – ome teica un apsēdās man blakus gultā.
Es piegāju pie lādes un attaisīju to. Tā bija pilna ar dažādām lietām. Tur bija dažas bērnības drēbes un daudz rotaļlietas. Paņēmu kādu sarkanu lācīti un skatījos. Tas likās ļoti vecs un dīvains, jo bija sarkans. Opis teica:
-Tā bija tava mīļākā bērnības rotaļlieta.
-Tiešām? Kā tu to atceries?
-Es daudz ko atceros.
Es turpināju apskatīt lietas. Dažādas mīkstās mantiņas – lāči, zaķi, kaķi, suņi, putni. Bija arī rotaļu trauki, lelles, kuras izskatījās pēc tikko dzimušiem bērniņiem. Mēs apskatījām visas mantas, daudz ko kopā atcerējāmies. Pēc tam devāmies uz pirmo stāvu.
Es nedaudz palīdzēju sakārtot viņai virtuvi, nomazgāju traukus.
Bija jau vakars, es devos uz savu istabu. Paņēmu telefonu, redzēju, ka man ir zvanījis Daniels. Noliku telefonu malā un gulēju.
No rīta piecēlos, uzvilku šortus un krekliņu, matus sataisīju astē un devos skatīties, ko dara vevecāki. Neviens nebija istabā, tāpēc gāju ārā. Apsveicinājos ar suni Reksi, par kuru vakar biju nedaudz piemirsusi. Tas bija tas pats lielais, foršais suns, ar kuru bērnībā spēlējos. Nu jau viņš bija vecs.
Redzēju, ka no kūts aizmugures nāk mana vecmāmiņa. Viņa bija ravējusi dārzu un tagad nāca apsēsties uz soliņa, kurš bija sētā. Mēs nedaudz parunājām un nolēmām, ka iešu viņai palīgā ravēt. Dārzs nebija diez ko mazs, bija jāravē daudzas dobes. Bija diezgan karsts un bija grūti ravēt, tāpēc ik pa laiciņam atpūtos. Redzēju, ka omei arī nebija labi un teicu, lai viņa neravē, lai iet iekšā un atpūšas. Viņa negribēja, bet es viņu tomēr pierunāju. Tikmēr es centos izravēt atlikušās dobes. Kad biju to padarījusi, bija jau pusdienlaiks.
Ome ar opi bija pagatavojuši lieliskas pusdienas, kuras ar baudu notiesāju. Šoreiz gan viņi priecājās, ka es tomēr kaut ko ēdu.
Kad biju paēdusi pusdienas, devos uz savu istabu. Pa ceļam paskatījos spogulī un ievēroju, ka esmu pamatīgi nosauļojusies un pat apdegusi. Paņēmu telefonu un ieraudzīju, ka man ir zvanījusi Emīlija. Ar visu šo steigu biju aizmirsusi, ka jāpasaka viņai par braucienu pie vevecākiem. Piezvanīju viņai, atvainojos, ka neko neteicu un izstāstīju kā man te iet. Izstāstīju arī par Daniela satikšanu uz ielas. Arī viņa man centās iestāstīt, ka varbūt nevajag dusmoties uz Danielu.
