Šis nu būs 100% oriģinālraksts, jo viss aprakstītais tika izbaudīts uz savas ādas, tādējādi pārbaudot, vai gluži pretēji – pārliecinoties par savām bailēm, ticību vai pat spējām. Ja runājam par spējām – neesmu drošs, ka esmu par tām priecīgs… Ceru, ka to nav, drīzāk – vienkārša sagadīšanās! Mazliet dīvaini, ka ar to dalos tieši šeit, bet nu laikam tam tā ir jābūt. :D
P.S. Šoreiz saudzēšu jūsu nervus un padalīšos tikai ar pirmo atgadījumu no manas dzīves, kas, faktiski, iesāka savādu ķēdi, kuru sajūtu joprojām.
P.S.2. Foto esmu ņēmis no neta, atbilstoši konkrētās situācijas izjūtām.
Pirmā saskarsme. Man bija pieci gadi. No bērnības atceros ļoti maz, bet šis gadījums man joprojām uzdzen zosādu, tiklīdz to atceros. Bērnībā dzīvoju lauku mājā, divistabu dzīvoklī, no kurām viena bija caurstaigājama (gala istaba bija bērnu istaba). Kad pamodos no diendusas, sajutu pankūku smaržu (ahh, pat tagad varu sajust to fantastisko smaržu), tātad – mamma atkal gatavo. Piecēlos un steidzos uz virtuvi, BET, tiklīdz pārkāpu istabas slieksnim – pamanīju, ka, pie vecāku istabas loga, ļoti cieši piespiedusies augšpēdus pagriezta, pie pamatnes nocirsta cilvēka plauksta. Melna. Pie tam tik cieši piespiedusies, ka es varēju saskatīt visus uzblīdušās un sapuvušās miesas pirkstu nospiedumus. Nu ko es varēju darīt 5 gadu vecumā? Es bailēs nometos uz ceļiem un aizrāpoju līdz virtuvei, kur atkal biju drošībā. Protams, pašreiz es būtu rīkojies savādāk, bet 5 gadi ir 5 gadi! Par šo gadījumu es nevienam nestāstīju līdz pat 14 gadu vecumam – pārāk lielas bailes (pat nesaprotamas) man bija iedzinis šis skats. BET, ar to jau viss nebeidzās…
Tajā pašā gadā, Vecgada naktī – šis pats logs, pēkšņi, it kā vēja brāzmu dēļ – atsprāga vaļā. Tas bija pārāk vecs, lai vispār kāds to riskētu atvērt vaļā, bet te pēkšņi – vējš visu izdara. Ja tas būtu tikai vējš…
Nākamajā gadā manai mammai veica operāciju, bet bija „mazs BET”… to veica nepareizajā pusē un mamma no tā mirkļa kļuva par invalīdi… Protams, atbilstoši tai laiku praksei – viņu nosūtīja uz Sočiem u.t.t., kas, protams, nav devis nekādus rezultātus – mana mamma joprojām ciešs. Tāpat kā es. Kāpēc? Ja nu tā bija zīme kā brīdinājums? Ja nu es varēju kā līdzētBet faktiski, tas ar ko es saskāros – atvēra sava veida „pandoras lādi”, jo, kopš tā laika, esmu piedzīvojis tik dīvainas sakritības, reizēm pat pozitīvas, ka es nemaz nešaubos – eksistē būtnes un enerģija (tās pašas būtnes), kuru vairākums no mums nespēj saskatīt un sajust! Es spēju, un nepriecājos par to. L
