Čau spociņi!
Es jūtu viņa rokas skaras pie manām kājām, es pagaiām neko nesaku, bet jau paliek trakāk. "Nē, es negribu" , kliedza Laura, bet viņš turpināja un turpināja. Laura spiedza, bļāva, bet nekā, viņa bija viena ar viņu mājās, neviens neko nedzirdēja un viņa bija bezspēcīga..
Bet sākumā vajag iepazīstināt..Viņu sauca Laura, viņai ir tikai 16 gadi, viņa dzīvo Rīgā, viņai patīk izskatīgi puiši...
Viņš aizgāja, bet Laura raudāja, viņa tikai izvarota.. Viņa jutās pretīgi, netīti un visa ar viņu... Viņa apsēdās uz grīdas, atstutējās pret sienu un raudāja un pēkšņi mājās atnāca mamma, Laura ātri iegāja dušā, pārģērba tīras drēbes, apvaicājās ar mammu, bet tik un tā mamma saprata ka Lauru kaut kas nomāc... "Meitiņ kāpēc tu esi tik drūma?" Bet Laura neko negribēja paskaidrot un aizbēga no mājām.. Viņa gāja uz parku.. apsēdās uz soliņa, atkal raudāja un kāds pienāca pie viņas "Dzirdēju raudam, tāpēc atnācu" Jaunietis teica. Bet Laura klusēja.." Mani sauc Toms" viņš teica. "Mani Laura" atbildēja Laura.
T - Kas tevi nomāc, ja drīkstu zināt?
L - Nekas
T - Es zinu, ka tu negribi neko teikt svešiniekam, bet lūdzu, tev pašai būs labāk..
L - Bet tev nevajag zināt, tā ir mana problēma, un turklāt tu mani nepazīsti..
T - Lūdzu..
L - Es tiku izvarota, pie tam savās mājās.. Un mamma ieraudzīja, ka mani kaut kas nomāc, tāpēc es aizbēgu no mājām.. Vari lūdzu mani apskaut?
Toms viņu apskāva..
T - Gan, jau būs labi.., bet tas puisis ir tāds kretīns...
L - Ajjj...
T - Bet tagad ej mājās. Es tevi pavadīšu.
L - Tev nevajag mani pavadīt!
T - Vajag gan.
Toms Lauru pavadīja līdz mājām, viņi runāja, Laurai palika jau labāk, viņa jutās droši un labi blaukus Tomam.. Laura juta ka viņi ir jau draugi... Viņa pie durvīm Tomu nobučoja uz vaiga un aizgāja mājās...
