Pienenes (9)1

Mani pamodināja savāds troksnis. Miegaini pavēru acis un pamanīju Miku ko meklējam. Pierausos pussēdus, atbalstoties uz elkoņiem un nožāvājos. Troksnis kļuva intensīvāks. Izberzēju acis, izkāpu no gultas, neraugoties uz faktu, ka esmu kaila, un devos pētīt, ko vīrietis dara. Viņš bija pagriezies ar muguru, uz kuras es manīju savu nagu svītras. Tas lika mazliet samulst, bet es negribēju iztraucēt. Klusi apsēdos uz letes, sakrustoju kājas un ar interesi vēroju, ko viņš dara. Viņš caurskatīja skapīšus un plauktiņus, līdz, šķiet, sajuta, ka nav viens.

Miks paskatījās pār plecu un neveikli nosmīnēja.- Ko tu dari?- es bērnišķīgi spalgā balsī vaicāju. Puisis aizvēra skapīti un pagriezās pret mani, ar nevainīga bērna sejas izteiksmi sejā.- Mik? – viņš aplaizīja lūpas, pēc kā nopratu, viņu mans kailums nav atstājis vienaldzīgu.

-Meklēju šķēres, - viņš atrunājās.- Negribēju tevi modināt. Tu vari iet vēl pagulēt,- viņš pļāpāja. Es nogrozīju galvu neizpratnē. Šķēres? Ko viņš ar tām plānoja darīt? Pamanīju viņa acis slīdam pār manu augumu, bet man vienalga nelika mieru doma, kam, pie velna, viņam šķēres.

-Kam tev šķēres?- es nesapratu. Nudien, nekas nenāca prātā.- Tur pie izlietnes ir trauks ar nažiem.- es norādīju, bet Miks nepievērsa uzmanību. Viņa skatiens kavējās pie manām kājām. Kā aicinot, es tās sakrustoju un tēloti ieklepojs.

Miks atkal smaidīja,- Ar nazi būs sāpīgi,-

Es sastingu.- Kas būs sāpīgi?-

-Tad redzēsi,- puisis tincināja. Es nobolīju acis un sāku šūpot kājas. Viņš atsāka savus meklējumus, bet es redzēju, ka viņš kļuvis nervozs. Koordinētās kustības nu kļuva haotiskas un viņa skatiens arvien vairāk atgriezās pie manis vai uz manu pusi.- Atradu!- viņš beidzot iesaucās un pacēla manas šķēres ar melnajiem rokturiem. Es applaudēju un puisis teatriāli paklanījās.

-Tu uztaisīji bardaku.- es tēlotā apvainojumā sacīju. Miks nolika šķēres un nostājās man blakus. Piepeši jutu savādu saspringumu. Vīrietis uzlika rokas man uz pleciem un ieskatījās acīs. Piepeši es sajutos pavisam maza un trausla un instinktīvi apskāvu sevi ap vidu. Viņš turpināja skatīties man acīs. Tas lika atkal kaut kam iekšēji iekņudēties, bet šoreiz tā nebija iekāre. Šis skatiens nebija tāds. Beidzot viņš sāka runāt, bet saspīlējums starp mums nemazinājās.

-Agnes, saki man, kas ir tavā ķermenī visskaistākais?- viņš ieinteresēti vaicāja. Es skaļi noriju sieklaas, aizvēru acis un centos žigli izdomāt atbildi. Taču tagad domas šķita haotiskas un sapiņķerējušās, ka uz tik elementāru un klišejisku jautājumu, man atbildes nebija. Domas šaudījās kā negudras un es nespēju sakoncentrēties. Noteikti, ne mans vēders.. ne manas līkās kājas.. varbūt manas rokas..

-Es..nezinu.- mulsi atbildēju,- Ir tik daudz lietu, kas man nepatīk, bet ir arī, kas patīk..- es prātoju,- Tādu vienu lietu konkrēti es nosaukt nevaru…

Miks sarauca uzacis.- Nopietni?- viņš pārvaicāja un šķita sapīcis,- No visām lietām, tev nekas nenāk prātā?- viņš klusā balsī vaicāja. Es paraustīju plecus. Patiešām nezināju, ko teikt.- Agnes..

-Mani mati,- beidzot es sacīju un viņš pasmaidīja. Smaidot, viņam atkal parādījās bedrītes, ko biju pamanījusi vakarnakt un tas savādā veidā sasildīja sirsniņu,- Mani mati ir manī visskaistākais,- es apstiprinoši sacīju un gaidīju jaunā vīrieša reakciju. Pēc smaida, šķiet, viņš saprata, ka man taisnība.

-Bingo,- viņš atteica un pacēla plaukstu, lai es iesistu viņam “pieci”. – Un tagad,- viņš turpināja,- Kā tu domā, kāpēc man vajadzēja šķēres?- viņš jautāja un ar brīvo roku pasniedzās pēc šķērēm. Es skaļi noriju siekalas.

-Tu griezīsi man matus?- šokēti vaicāju, neslēpjot emocijas.

-Mhm,- viņš nekaunīgi atteica.

-Nē,- iebildu un satvēru viņa rokas,- To nu gan nē! Lūdzu!

-Agnese..-

-Nē, uzklausi mani,- es lūdzu,- Es esmu ļoti kompleksains cilvēks.. mati ir mana rota, mana drošā osta, aiz tiem es varu paslēpties.. ar tiem es jūtos skaista,- vārdi bira kā pupas. Brīžam šķita, vai maz vīrietis mani saprot. Taču pēkšņi pār manām lūpām izlauzās šņuksti un es piešāvu roku pie deguna.- Piedod,- automātiski apvainojos.

Miks nolaida šķēres un bažīgi uz mani paskatījās.- Tev viss labi?-

Es pamāju, bet neatbildēju. Aizvēru acis un aizgriezu galvu. Piepeši jutos pazemojoši. Asaras dedzināja vaigu ādu un man riebās, ka es raudu. Puisis drošvien domāja, ka es esmu galīgi jukusi.. viņš taču man nebija pat pieskāries.

-Agnese, es tev negribu darīt pāri,- Miks jaukā balsī sacīja un ar maigu tvērienu satvēra manu zodu uz augšu, lai es paceltu skatienu pret viņu. Puiša acīs bija siltums un tās izskatījās..labu vēstošas.- Atceries, mēs runājām par to, ka katram ir viedoklis, un kā mēs to uztveram.. es iedomājos.. tu teici, tu gribi draugus.. es varu būt tavs draugs,- viņš silti pasmaidīja,- Bet es gribu, lai tu vairs nejūties kā pelēka pele, ne darbā, ne ikdienā..

-Bet es tā nejūtos,- es iebildu,- Man tiešām mani mati patīk, tas arī viss..

Puisis noliegumā nogrozīja galvu,- Nē, tu nesaproti,- viņš turpināja,- Es darbā konstanti redzēju, kā tu slēpies aiz matiem. Kad tu nervozē, tu tos pin ap pirkstiem. Kad tev ir garlaicīgi, tu tos savāc astē un pārmet pāri pleciem..- viņš stāstīja. Ieinteresēti klausījos,- Bet kad tu esi skumja, tu ļauj tiem aizklāt tavu seju un tu aiz tiem kā paslēpies.- viņš atkal pacēla manu seju uz augšu,- Agnese, tev ir skaista seja. Neslēp to.

-Matu nogriešana to neizmainīs,- es argumentēju. Iekšēji jutu nemieru. Bet Miks bija uzstājīgs.

-Izmainīs gan,- puisis sacīja un, ātrāk, kā es paspēju iebilst, viņš satvēra manus matus un ar vienu šķēru griezienu, apmēram pusmetrs no maniem matiem nokrita uz zemes. – Uzticies man,- viņš palūdza. Es aizvēru acis, valdot asaras un ļāvu viņam darboties tālāk. Iekšēji es trīcēju un valdīju asaras, bet nu vairs nebija atpakaļ ceļa. Es dzirdēju šķēres knikšķus un baidījos no rezultāta. Bet tajā pat laikā… tie taču bija tikai mati.. tie ataugs..

-Atver acis,- Miks aicināja. – Agnese, tici man, tev patiks.-

-Nē, negribu,- es iespītējos,- Tev nebija tiesību to darīt.

-Labi,- viņš piekāpās.- Ja tu atvērsi acis tagad un pateiksi, ka es esmu morāls izdzimtenis un tev sačakarēju matus, es tev apmaksāšu matu pieaudzēšanu,-

-Un, ja nē?- es vaicāju. Aizspiedu acis ciešāk ciet.

-Tu pateiksi man, kas tevī ir skaists, un apsolīsi to nekad neaizmirst.- viņš klusi piebilda.- Atver acis.- vīrietis aicināja un jutu, ka viņš satver manu roku savā.- Uzticies man.

Nedroši, bet es paklausīju. Atverot acis redzēju, ka Miks sagādājis spoguli. Es nedroši pieskāros matiem un uzmetu viņam jautājošu skatienu.

-Tu esi skaista,- viņš apstiprināja un gaidīja manu atbildi. Taču man nebija ko teikt. Blenzu uz svešinieci spogulī un.. man nebija ko teikt.