Pienenes (7)2

Paguruši mēs likāmies gulēt un vīrieša spēcīgas rokas mani turēja skavās. Miks klusi šņākuļoja, kamēr es, vēl baudas viļņu pārņemta, ķēru kaifu no pozitīvajām emocijām. Uzmanība bija tas, ko man vajadzēja. Nevis draugi, nevis sarunas. Man pietrūka uzmanības un šo pāris stundu laikā es to biju ieguvusi simtkārtīgi. Un vienalga, ka mēs viens otru nemīlējām un nebijām tie tuvākie. Mēs bijām vīrietis un sieviete. Katrs ar savu fonu un vajadzībām. Lai cik atšķirīgi puzles gabaliņi mēs nebūtu, gultā mēs saderējām vairāk, kā ideāli. Un fakts, ka bijām kolēģi, visam piešāva dzirkstelīti.

Sajutu vajadzību doties uz tualeti, centos izmanīties no tvēriena, lai Miku nepamodinātu un jutu sirdi kūstam redzot, cik plecīgais vīrietis miegā izskatījās trausls. Taču viņam bija ciešs miegs. Nemaz nebiju ievērojusi, ka viņš izskatās tik šerps un nopietns. Jo vairāk uz viņu skatījos, jo lielāku izbrīnu guvu.. viņa rokas..maigas, bet spēcīgas. Lūpas- biezas, siltas, uzstājīgas. Viņa pieskārieni, kas lika jukt prātā..

Es nosmīnēju un nogrozīju galvu. Un kā nu ne.. Mikam bija piekrišana no abām pusēm.. nu es sapratu, kāpēc. Šajā lietā, viņš bija meistars. Un to noliegt es nevarēju. Tomēr notupos uz ceļiem un viegli noskūpstīju vīrietim deniņus. Tad pasmaidīju, piekārtoju segu un devos uz vannas istabu. Varbūt nomazgāties arī nebija slikta doma.

***

Duša bija tas, kas vajadzīgs. Sajutos tīra un svaiga. Uzvilku mugurā savu mīļo, plato, veco t-kreklu no sena ceļojuma ar mammu un nolēmu nevilkt apakšveļu. Uzpūtu smaržas uz delmiem un tos saberzēju. Kārtīgi izmazgāju zobus un, gatava vēl vienam raundam, kaut vai nakts vidū, atgriezos istabā, kur mani sagaidīja pārsteigums.

-Mammu, nē, ja tu gatavo Spaghetti Carbonara, klāt vari dzert tikai Pinot grigio, nevis Bordeaux vīnu.- Miks miegā runāja. Es apslāpēju spurdzienu un klusi lavījos uz gultu,- Nē, mammu, tu nesaproti..Bordeaux dzer..kopā..ar..zivīm..- vīrietis klusi šņākuļoja un šķiet, sapnis bija beidzies. Apgūlos viņam blakus un piekļāvos viņam tuvāk.

Es taču viņu nemaz nepazinu, lai gan tik ilgi bijām kolēģi. Un darba ietvaros nebija diži sanācis ar viņu runāties. Vai viņš bija vienīgais bērns? Kādi bija viņa sapņi? Diez, kāda ir viņa mamma… es prātoju. Jo ilgāk vēroju, jo vairāk gribējās par viņu ko uzzināt. Kā viņš nonāca līdz savai profesijai.. Kā saprata, ka viņam tīk gan vīrieši, gan sievietes.. Kā viņš to spēja darīt tik droši un brīvi, nebaidoties, ko padomās citi.

Pagriezu galvu uz Mika pusi. Viņš miegā smaidīja. Es nespēju apvaldīt savu smaidu un piestūmos viņam vēl tuvāk. Vīrieša sejā, smaids iezīmēja bedrītes vaigos, kas man likās, kā pats jaukākais, kas vien var būt. Vēl brīdi tā gulēju, tīri blenžot uz savu partneri, tad pagriezos un aizvēru acis, lai iemigtu. Gulēt ar kādu kopā bija tik jauki. Un nebūt ne vientuļi.

Pa ilgiem laikiem, es aizmigu tiešām saldā, mierpilnā miegā.

***

Mani pamodināja smarža. Tā lika kuņģim pamosties un acīm atvērties. Sajutu piepešu vēlmi atrast šīs gardās smaržas izcelsmi, kad pieslēdzās saprāts. Es taču nebija mājās viena. Samirkšķināju acis, pieslējos sēdus un centos saskatīt, kur ir Miks, bet puisi nekur neredzēju. Taču gaiss smaržoja pēc gardām brokastīm. Izkāpu no gultas un mulsi devos uz virtuvi, kur neviena nebija. Tikai saklāts galds, bez zīmītes. Bez kā.

Tur bija vafeles ar ogām, kafija un sasmērētas maizītes. Mazliet mulsi tomēr devos pārbaudīt, vai Miks nav tualetē vai vannas istabā, bet arī tur puiša nebija. Džinsos centos sameklēt telefonu, bet arī tajā ziņu nebija. Mazliet vīlusies, es sakrustoju rokas pār krūtīm un prātoju, vai viss bija tik rožaini tikai man. Kāpēc viņš aizgāja neatvadījies? Bez ziņas, bez miņas?

Apsēdos uz gultas malas un mazliet saskumu. Varbūt visas manas pozitīvās fantāzijas bija tikai manas iztēles auglis. Varbūt vīrietis tikai gribēja mani ievilkt gultā, un rezultātā bija vīlies.. bet.. tas lika man sajusties bezvērtīgi. Es paskatījos uz saklāto galdu.

Tas, protams, bija jauki. Bet.. ne tas, ko meitene gribētu no vienas nakts attiecībām, man šķiet. Es Miku nepazinu un nevarēju spriest par viņa rīcību. Cik nu mēs kolēģi bijām.. kāda viņam daļa gar manām jūtām.

Un tad dzirdēju atslēgu klaboņu, kad kāds slēdza vaļā durvis. Sirds patīkami iegavilējās, un es, nesaprazdama, ko tādā brīdī iesākt, nolēmu, ka tēlošu, ka guļu. Paslēpos zem segas, iekodu tajā, lai nesmietos un “saspicēju” ausis, lai dzirdētu, ko puisis iesāks. Viņš tomēr nebija aizgājis bez ziņas!

-Agnese?- puisis, atvēris durvis uzsauca.- Tu neguli?