Pienenes (14)0

Sieva. Mans brālis bija viņas vīrs.

Mans brālis bija precējies.

Es pat nebiju uz viņa kāzām.

Es gribēju paskaidrojumus.

-Tu apprecējies, un man neko nepateici?- es pārmetu, un paķēru glāzi rokās, lai neizskaistinātu brālim seju par šo atklāsmi. Fēlikss iepleta acis.- Es tev uzdevu jautājumu!- es pacēlu balsi, agresīvi beržot glāzi, kas draudēja sabirt no mana tvēriena spiediena.

Fēlikss uzlūkoja Adelīnu, ar mulsumu, izskatījās, ka gaidīja atbildes, bet tā rižā ragana neko neteica. Tad nu Fēlikss paskatījās uz mani, un mierīgi pateica,- Es nevienam neko neteicu.-

-Nu tas man ir mierinājums,- es nosmīkņāju,- Es nedomāju, ka es esmu neviens.- es nobubināju. Jā, es uzvedos, kā bērns. Bet es tiešām jutos aizskarta. Jau kopš bērnības mēs bijām iztēlojušies mūsu abu perfektās kāzas, kurās abi būsim. Mēs tik daudz ko bijām izsapņojuši.. ka es nespēju noticēt, ka brālis to vienkārši paslaucījis zem tepiķa un aizmirsis.

Fēlikss nopūtās. Es ieliku glāzi skapja plauktā un iekšēji lādējos. Nespēju noticēt. Viņam nebija pat nekā ko teikt. Es saprastu, ja mēs būtu attālināti, ja nebūtu tuvi. Taču mēs šo visu bijām plānojuši visu bērnību..

-Nav jau tā, ka laiku var pagriezt atpakaļ,- Adelīna pusčukstus teica Fēliksam. Es saspicēju ausis.- Es saprotu, ka tu, Agnese, esi dusmīga, bet tas bija spontāns lēmums.-

Spontāns lēmums būtu mana keda tavā sejā, aita!

-Es tev nejautāju,- nedraudzīgi atcirtu. Šoreiz Fēlikss iespraucās. Pēkšņa drosme, puisēn?

-Agnija, lūdzu, beidz, tā ir mana sieva, ar kuru tu runā!-

-Un tu esi mans brālis!- es aizstāvējos,- Es runāju ar tevi, nevis ar viņu!

-Paklau, Agnese,- Adelīna iespraucās. Ar acs kaktiņu pamanīju, ka viņa maigi noglauž brāļa plecu,- Es saprotu, ka tu esi dusmīga, bet tu esi cita ģimene. Viņam tagad ir sava, un tā es esmu es. Saproti, prioritātes precētajiem ir mazliet citādas kā maziem bērniem.-

Es iekšēji vārījos. Es biju tik dusmīga. Tik greizsirdīga. Tik sāpināta un nodota, ka tas dzēla sirdī. Man prasījās pateikt visu, ko es par to Adelīnu domāju, bet nespēju atrast vārdus. Asarām sakāpjot rīklē, man sāka dedzināt acis un es, neko nepasakot, klusi lamādamās atgriezos virtuvē un uzreiz ieskrēju apjukušajam Mikam apskāvienā. Sajūtot viņa kreklu sev pie sejas un viņa smaržu, es momentāli atslābu.

Viņš neko neteica. Viņš aplika rokas man apkārt un ļāva izraudāties. Dievs zina, cik pateicīga es viņam par to biju. Sāpes un nodevība plosīja man krūtis pa milimetram. Es jutos tik neizsakāmi pazemota un mazsvarīga, ka šķita, ka Mika apskāvienos nosmakšu no savas raudāšanas. Brālis bija izvēlējies, ka svarīgāka ir viņa jaunā gultas biedrene, nevis es. Es, kas bija viņa vienīgā māsa..

-Kuš, kuš,- Miks mierināja un maigi pacēla manu seju pret sevi.- Saņemies. Tu esi stipra.- puisis pārliecinoši sacīja un noslaucīja man asaras.- Es visu dzirdēju. Tev nav par ko uztraukties.- viņš viegli pasmaidīja ar lūpu kaktiņu.

-Viņš.. viņš..-

-Es zinu,- Miks mani pārtrauca. Piepeši atrāvies, puisis kaut ko paķimerējās ap savu roku un man ko sniedza. Es ievilku gaisu degunā un saņēmos paskatīties, ko viņš man sniedz. Man gandrīz sirds pamira.

-Es nevaru to paņemt,- es klusi nočukstēju un atgrūdu viņa plaukstu ar mazo priekšmetu,-Tas ir tavs!

-Tev to tagad vajag vairāk, kā man,- draugs sacīja un aplika sava uzvārda rokassprādzi man ap roku. Es aizturēju elpu, skatoties, kā viņa prasmīgie pirksti aizāķē rokassprādzes āķīšus, un kā to noguļ manā rokā.- Nu re.- puisis pozitīvi izsaucās,- Tagad tu zini, ka neesi viena..

Es neticīgi pieskāros rokassprādzei un nespēju apvaldīt smaidu. Es tiešām sajutos labāk un vairs ne tik vienmuļa. Pacēlu skatienu pret Miku, kurš uz mani skatījās ar siltu skatienu. Es nezināju, ko teikt.

-Paldies,- es pateicos. Paķēru no galda kabatslakatiņu un noslaucīju degunu. Vēlreiz paskatījos uz aproci un nu šķita, ka tai manās acīs ir sekundēs augusi vērtība. Tā bija melnas ādas aproce, sapīta skaistā vijumā, kas ietvēra mazu sudraba plāksnīti ar Mika uzvārda gravējumu. Pieskāros uzvārda burtiem un iedomājos..

Ja šāda bija draudzība, man neko citu, kā Miku nevajag. Lai gan iemesls manai panikai nebija diži nozīmīgs, viņš saprata, uzklausīja un atbalstīja mani. Viņš nenosodīja. Viņš netincināja. Viņš atbalstīja mani, pat ja man nebija taisnība. Šādu cilvēku, noteikti, pasaulē nebija daudz.

Nespēdama apvaldīt emocijas, es apķēros puisim ap kaklu un no spēka piespiedos pie viņa.

-Paldies,- es vēlreiz noteicu un viegli atrāvos. Puisim aiz muguras gatavojās ēdiens. Es sajutos muļķīgi.

-Ej ar staltu galvu,- Miks noteica, piemiedza ar aci un atgriezās pie gatavošanas. Viņš pagrieza muguru un es vēlreiz apskatīju aprocīti. Tā perfekti piegūla manai plaukstai. Pret bālo ādu, melnais izskatījās iespaidīgi.

Un tad es izdomāju.

Šo spēli taču var spēlēt divi.

Raitā solī atgriezos galvenajā telpā, kur brālis ar Adelīnu drudžaini par ko sarunājās. Nelikdamās ne zinis, es pagatavoju divas kafijas, ko abiem noliku priekšā un nevērīgi novēcināju plaukstu, lai viņi pamanītu manu jauno aksesuāru.

-Paldies,- brālis pateicās un paņēma tasīti rokās.- Vai tu beidzi dusmoties?

-Mhm,-

-Un kas tev pašai ap roku?- brālis ziņkārīgi pavaicāja un pielika krūzi pie lūpām.

-Ai, šis?- es tēloti paskatījos uz aproci,- Tikai mans saderināšanās simbols.

-Kas?- abi ar Adelīnu izsaucās un bažīgi saskatījās.