Pienenes (13)2

Protams, tas viss bija bezgala jauki. Izņemot, atgriezties darbā. Divas dienas pavadītas eiforijā bija izsitušas mani no sliedēm. Tāpēc es sapurinājos, kopīgi mēs apģērbāmies un devāmies katrs uz savu pusi, lai reizē neierastos darbā. Ar Miku bijām vienisprātis, ka kolēģiem par mūsu gulēšanu nekas nebūtu jāzina.

Taču, kad viņš man nebija blakus, es vairs nejutos tik eiforiski. Atkal neaicinātas uzradās alkatīgās vēlmes nebūt vienai. Kaut man būtu draudzenes, kam izkratīt sirdi, pastāstīt, ka man ir dienesta romāns, un kā tas viss sāktos. Tāda draudzene droši vien man arī pateiktu, ko darīt tālāk. Un te nu es sāku baidīties.

Ko darīt tālāk?

Miks kliedēja manu vientulību. Bet cik ilgi es viņu varēšu tā izmantot? Sekss bija labi. Bet cik ilgi? Ja nu viņam gribēsies ko vairāk? Vai ļaunāk! Ja nu viņam negribēsies ko vairāk. Viņš bija tik jauks un saprotošs. Un pirmais cilvēks pa ilgiem laikiem, kurš mani bija atzinis par pievilcīgu. Kuram nekrita uz nerviem mani stulbie smiekli, nesmieklīgie joki un mainīgais garastāvoklis.

Tāpēc es bezjēdzīgi daudz pulēju leti. Cilvēku šodien nebija daudz, un Miks šiverēja pa virtuvi. Arī no viņa telpas es nekā daudz trokšņaina nedzirdēju. Puisis droši vien laiski sēdēja savā krēslā, kamēr vārījās zupas un cepās keksiņi, bet es juku prātā. Diez, vai viņš kādam bija teicis par mani, par mums? Vai vīrieši tā darīja? Vai viņam patika diskrētums..

Paskaties viņu facebook. Es iedomājos. Jau roka sniedzās pēc telefona, kad savilku pirkstus dūrē un tos pamazām atlaidu. Nē. Es neskatīšos. Domās skaļi iekliedzos un atsāku berzt pleķi uz stulbās letes, kurš, šķiet, nemaz nebija atberžams. Tas tomēr bija personīgi. Bet no otras puses, es par puisi neko diži nezināju. Varbūt.. varbūt, ja es mazliet paskatītos, es uzzinātu kaut ko noderīgu. Kas viņam diez patīk?

Izņēmu telefonu no kabatas, atspiedos ar muguru pret leti un neuzkrītoši atbloķēju telefonu. Atvēru aplikāciju, kad man kāds uzsita pa plecu. No izbīļa gandrīz izmetu telefonu, bet veiksmīgi to satvēru. Tverot pēc elpas, es pieliku roku pie kakla un pagriezos, lai uzlūkotu traucēkli. Ar kreiso roku žigli pagriezu telefonu ar ekrānu uz leju un noguldīju to uz letes.

-Čau,- puisis pasmaidīja, bet es jutu, kā atbrīvojas sejas muskuļi. Rokas noslīdēja gar pleciem un es mulsi plikšķināju acis. Puisis man iepretim iešķībi pasmaidīja un papleta rokas apskāvienam. Es pār lūpām ļāvu izbēgt spiedzienam un metos apskaut savu vecāko brāli. Gandrīz pa ceļam nogāzos, bet, tikusi viņa apskāvienā, es ļāvos vaļu asaru lēkmei. Brāļa rokas mani apķēra un piekļāva sev ciešāk klāt.- Uzmanīgāk, tu mani notrieksi,- Fēlikss smejoties sacīja un pabužināja man matus.

Es ignorēju viņa teikto un piekļāvos ciešāk. Fēlikss dienēja armijā un reizēm mēs netikāmies pat gadiem. Taču, mēs bijām gandrīz nešķirami. Viņa ilgstošā prombūtne bija daļējs iemesls tam, kāpēc es šurp pārvācos. Es negribēju būt mājās, kur viss atgādināja Fēliksu. Mēs bijām dvīņi vārda tiešākajā nozīmē. Dzimuši dvīņu zīmē un identiskie dvīņi attīstījušies mātes miesās. Fēlikss neticīgi pieskārās maniem īsajiem matiem. Es valdīju asaras un ar siltāko sajūtu krūtīs centos atrast vārdus, ko viņam teikt.

-Kas tev ar matiem?- Fēlikss piešķieba galvu un ļāva šķipsnām izirt starp pirkstiem,- Kāpēc nogriezi?

Es saminstinājos. – Man likās, ka vajag pārmaiņas, - es žigli samelojos un nejauši pieķēru, ka mans skatiens aizslīdēja līdz virtuvei pie Mika,- Bet tu gan esi ataudzējis,- es novērsos un pabužināju brāļa blondos matus.

-Tu patiešām izskaties daudz labāk,- brālis sacīja un pasmaidīja.- Tu izskaties.. dzīvīgāka.

-Pateicos,- es pakniksēju un abi iesmējāmies. Smaids manā sejā iededzināja karstumu krūtīs.- Nu, tātad.. amm..- es prātoju,- Ko tu gribi paēst? Padzert?

-Uztaisi man kafiju, lūdzu,- brālis nosprieda un apsēdās pie bāra krēsla.- Un ko tu man ieteiktu?

Es atgriezos savā vietā un profesionāli nostājos viņam blakus.- Siera kūku.- es uzreiz pateicu un domās iesmējos. Būs iemesls aiziet līdz Mikam.- Un lazanju. Un salātus. Un vispār, pie mums viss ir labs.-

-Nu tad nes man visu,- brālis nosprieda un paķēra no galda ielaminēto ēdienkarti.

-Pa kabatai būs?- es viņu ķircināju. Fēlikss paglūnēja caur pieri, bet neko neteica.

-Eju, eju,- iespurdzos, pierakstīju blociņā visu, ko spēju iedomāties un devos pie Mika. Kā jau biju to domājusi, puisis bija iegrimis telefonā, un, man ienākot, manāmi satrūkās. Telefons izkrita viņam uz grīdas.

-Piedod,- es izsaucos un metos to pacelt, kad pamanīju, ka tur vaļā viņam bija mans facebook profils. Miks neko nesakot paņēma telefonu no manis un gaidīja, kad ko teikšu. Man dūša saskrēja papēžos un es jutu, kā piesarkstu.

Mēs domājam līdzīgi. Es domās nospriedu. Noklepojos, iztaisnojos un pasniedzu viņam blociņu. Taču puisis, tā vietā, lai paņemtu lapiņu, satvēra manu roku un vienkārši to paturēja. Es samulsu un pacēlu pret viņu jautājošu skatienu. Man nebija ko teikt.. es nebiju gaidījusi neko no tā, kas notika. Un te nu tas bija.

-Tu man ļoti patīc,- Miks klusi sacīja un piepeši saskuma.- Bet es dzirdēju, ka tu tur aiz durvīm koķetē..un es gribēju saprast.. ko es tev nozīmēju?

-Tas ir.. es..-

Miks pārtrauca mani pusvārdā.- Tu jau man ilgu laiku patīc. Es zinu, idiots tāds, nepajautāju, vai tev ir draugs, bet domāju, ka, varbūt, nu,- viņš nervozi stāstīja,- Nu, ka, ja tu guli ar mani, tad tu esi brīva, tāpēc es tagad jūtos stulbi, un es..- viņu apklusināja mans skūpsts. Es jutu, cik nervozs puisis bija un nezināju, ko citu darīt. Pēkšņais jūtu uzplūds izbiedēja mūs abus.

Impulsīvi es vienkārši jutu, ka es gribu viņu noskūpstīt. Tās maigās, siltās lūpas. Tās stiprās rokas, kas apskāva manu augumu un lika justies kā mājās. Es viņam patīku. Mana sirdsapziņa gavilēja. Viņš uztraucās, ka es ar kādu flirtēju, jo es viņam patīku. Nu kur vēl jaukāk!

Miks viegli atlaida pieskārienu un piekļāva savu pieri manai.

-Agnese..- viņš klusi sacīja un pacēla pret mani skumju skatienu.- Lūdzu, esi vienmēr atklāta pret mani.- puisis palūdza un ar pirkstiem maigie noglāstīja man vaigus.- Lūdzu.

-Es apsolu,- godīgi noteicu, nespēdama apturēt silto sajūtu krūtīs. Vispirms brālis. Un nu šī romantika..

-Apsoli?-

-Apsolu,- es apstiprināju.- Tas laukā, tas bija mans brālis.- es paskaidroju un Mika sejā bija nolasāms atvieglojums.- Man ir dvīņu brālis, kas dienē armijā. Es viņu ļoti reti satieku un viņš mani šodien pārsteidza nesagatavotu. Tāpēc mēs tā runājāmies..-

Miks pasmaidīja.

-Bet nu,- es atkal tēloti ieklepojos.- Gādā manam brālim ēdienu.- es nobučoju puisim vaigu un ar vieglu sirdi izgāju no virtuves. Brālis jau sarunājās ar kādu rudmatainu meiteni un es nosmīnēju. Meitene bija tiešām glīta. Gariem, rudiem, taisniem matiem. Ģērbta arī jauki. Diez, brālim maz bija draudzene?

-Agnese,- brālis mani pēkšņi pasauca,- Iepazīsties, šī ir mana sieva Adelīna.-