Priekšvārds. Nosaukums vēl nav izdomāts.3

Priekšvārds.

Reiz mana mamma teica, ka diezgan ievērojams skaits ievērojamu cilvēku miruši ap 27 gadu vecumu. Viņi bija savas dzīves virsotnē, kad tā aprāvās, sasniedzot šo ciparu. Daļa no tām bija sakritība. Daļa.. kas to lai zina. Mani dzīves plāni līdz tam bija citādi. Biju cerīga, jauna, naiva un ambicioza jauna skuķe, kurai visa pasaule bija pie kājām. Līdz tā vairs nebija.

Es uzliku rokas uz aprasojošajiem invalīdu krēsla riteņiem un pastūmu tos uz priekšu, lai piebrauktu pie loga. Laukā bija tik skaidra nakts, ka bija redzamas zvaigznes. Un tad es atcerējos..

“Zvaigznes skaitīt ir bezjēdzīgi”, es sacīju, nostājoties blakus savam vīrietim. Viņš pavīpsnāja, bet turpināja skatīties. Es atspiedu galvu viņam pret plecu un centos saskatīt, kas viņu tā aizrāvis, bet tās bija tikai zvaigznes.

“Nav vis”, viņš beidzot iebilda, “Es zinu, ka tev no potītes līdz krūškurvim ir septiņpadsmit vasaras raibumi”, smaidot viņam ap acīm iezīmējās smieklu krociņas. Jutu, ka pietvīkstu un laimē aizvēru acis.

“Nezināju, ka tu skaiti!”

“Es zinu par tevi visu,” viņš pārliecinoši teica un pagriezās ar muguru pret logu, bet skatienu aizvien paturēja pie manis. “Tu esi kā mākslas darbs. Tevi tikai skatīt un skatīt, bet nekad dzīvē neieraudzīsi visu”, viņš klusi sacīja un ar plaukstu maigi pacēla manu zodu, lai noskūpstītu.

-Agnese,- mammas balss mani izrāva no domām un es pagriezu ratiņkrēslu pret viņu,- Ir laiks doties.

-Tūlīt,- es atteicu un vēlreiz uzmetu skatu logam.- 342,- es pie sevis nomurmināju un pavīpsnāju.- Šodien es saskaitīju 342 zvaigznes. Pasmaidīju un sekoju mammai pa pēdām. Zināju, ka pacietība nav viņas stiprā puse.

1.

Skanot dziesmai “Sweather Weather” es devos mājās no darba. Nupat biju pabeigusi maiņu darbā un nespēju vien sagaidīt, kad iekritīšu savā gultā. Darbs ar cilvēkiem bija kā man radīts, bet reizēm, tas paņēma daudz spēka. Paldies Dievam, bija piektdiena, un tas nozīmēja, ka man rīt būs brīvdiena. Iekšēji mazliet nožēloju, ka nebiju palikusi iedzert. Bet nekas. Drīz būšu mājās un viss būs labi.

Pilsēta pamazām satumsa. Mazliet rasoja lietus un vakars bija silts. Kā jau vasarai pienākas. Klusi murminot dziesmas vārdus, es aizvēru acis, iedomājos, ka esmu klipā un pasmaidīju. Biju melna kā vasaras nakts- mugurā melni legingi, melnas botas un melns džemperis. Tikai mani blondie, garie mati nodeva, ka esmu cilvēks, nevis bandīts. Domās es atrados kabrioleta blakussēdētāja krēslā un skaļi dziedāju līdzi dziesmai. Dzīvē nebija problēmu. Tā bija skaista. Es biju skaista. Viss bija skaisti.

Un tad mani apšļāca slapjums. Es strauji apstājos un austiņas izkrita man no ausīm. Sulīgi nolamājos un iekliedzos. Slapjums bija tik riebīgs, un tā peļķe, kur tas kretīns iebrauca, pilnīgi noteikti bija pilsētā vienīgā. Nopurināju slapjumu no rokām un saviebos. Nu es visa biju slapja un te nu mana burvīgā piektdiena.

-Tā var paveikties tikai man,- es noburkšķēju un atsāku iet. Reizēm es apsvēru iespēju iegādāties mašīnu, bet dzīve nebija lēts prieks un es nebiju miljonāre. Es dzīvoju parastā pilsētiņā, īrēju nelielu dzīvokli bez mājdzīvniekiem un bērniem, strādāju vietējā bārā pa viesmīli un kopumā vienkārši dzīvoju. Taču, ja man būtu mašīna, šādas situācijas nenotiktu.

Draugu man arī īsti nebija. Cik vien kolēģi vai ģimene. Pa lielam, tas bija tāpēc, ka es nekad nebiju mājās, taču, tajā pat laikā, es nemācēju draudzēties. Reizēm gan ilgas mani pārņēma- tik ļoti gribējās kādam pazvanīt, lai mani savāc no darba, lai paēdam popkornu un pavadam vakaru pļāpās. Bet man pat nebija labākās draudzenes, kā citām meitenēm. Man nebija arī attiecību. Es biju egoiste un dzīvoju sev.

Taču nu mans garastāvoklis palika arvien bēdīgāks. Gribēju pazvanīt mammai, bet jau bija diezgan vēls un viņa, drošvien, jau gulēja. Iedomājos, ka varētu pasūtīt picu, lai uzlabotu sev garastāvokli, bet vienai ēst bija skumji. Sasodīts.

Vēl līdz mājām bija kādi četri kvartāli. Neviļus paskatījos pāri ielai, kur maigojās kāds pārītis. Nedaudz tālāk, veikala pārdevējs slēdza veikalu. Māte ar bērnu ratiņiem, kura sagaida vīru pieturā. Bērni, kuri velk mammu mājās. Vecāka gadagājuma vīrietis ar sunīti. Bariņš jauniešu..

Šķiet, visiem šovakar kāds bija, izņemot mani. Pie tam vēl slapju un nogurušu. Vakars nudien bija..pakaļā. Varbūt griezties atpakaļ un iedzert ar kolēģiem? Es nodomāju. Varbūt kāds varētu mani paķert mājās?

Bet ko es teiktu, atgriežoties? Es sajutos vientuļi un gribu piedzerties, lai to aizmirstu? Gan jau nē.

Un tad es to ieraudzīju. Mana galva pagriezās skaņas virzienā uz iepriekš pamanīto bariņu. Šos jauniešus biju redzējusi diezgan bieži pilsētā. Viņi vienmēr turējās kopā. Vienmēr vieni un tie paši cilvēki. Bet tagad tur bija arī kāda jaunpienācēja, kuru iepriekš nebiju ievērojusi. Brunete bija apķērusies ap vidu vienam no puišiem un es sajutu greizsirdības dūrienu sirdī. Kā man to gribējās..

Novērsu skatienu, iekniebu sev rokā un paātrināju soli, lai ātrāk dotos mājās. Gandrīz skriešus metos ceļā un centos nedomāt par emocijām, kas mani pārņem. Drošvien tuvojas īpašās dienas. Manai dzīvei nav ne vainas, skrienot es prātoju. Esmu patstāvīga, jauka meitene. Viss ir labi, un man neko vairāk nevajag.

Beidzot apstājos pie sava dzīvokļa durvīm, izmakšķerēju atslēgas no kabatas un ieliku slēdzenē. Atspiedu pieri pret durvīm un centos nomierināt elpošanu. Beidzot durvis atslēdzu un ieslēdzu gaismu. Aizvēru aiz sevis durvis un atspiedos ar muguru pret tām.

Mājas.

Beidzot.

Novilku slapjo džemperi, ko turpat nometu, noāvu apavus, ko aizspēru pa gaisu un devos pa taisno uz gultu. Pa ceļam paspēru nost iepriekš izsvaidītās drēbes un apgūlos gultā. No kabatas izņēmu telefonu un atvēru internetu, lai uzslēgtu filmu. Negribēju vairs ne par ko domāt. Tikai atpūsties.

Ieslēdzu “Vidusskolas mūziklu” pagriezos uz sāniem un centos iedziļināties filmas sižetā, lai aizbēgtu no realitātes, nekārtīgās mājas un haotiskās dzīves.

Par to es domāšu rīt.