Pieci iemesli kapēc nemirstība ir ļaunāka par nāvi38

3. Tu nemitīgi kļūstas vecāks (Garīgi). 
Es negribu teikt, ka neskatoties uz piesķirto nemirstību, Tu finālā saslimsi ar Alcghēmera slimību, Tavas smadzenes, bezšaubām,fiziski būs tik par jaunas kā pārējais ķermenis. Es saku, ka tam nebūs nozīmes. Iedomājies, ka Tev katru nedēļu mainās tel.nr. un katru nedēļu Tu fokusē savu uzmanību uz to, lai atcerētos šo jauno nr. Tas kļūs ar vien sarežģītāk, jo visi tie vecie nrumuri vēl joprojām ir Tavā galvā. Pieņemsim, ka kāds Tevi lūdz atcerēties, telefona numuru, kas Tev bija piecus numurus atpakaļ. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc kļūstot vecākiem mūsu atmiņa regresē. Smadzeņu spēja glabāt un atcerēties informāciju ir ierobežota, bet informācijas apjoms, kuru Tu tām uzspied ar katru gadu palielinātos. Un tā ir patiesa problēma, jo smadzenes tiek izmantotas ne tikai informācijas glabāšanai, bet arī tās momentālas atsaukšanas no atmiņas vienā acumirklī. Laikam ritot arvien vairāk atmiņu izgaistu, līdz ar datumiem, vārdiem, dzimšanasdienām. Tavas smadzenes spēj visu šo informāciju atcerēties kādu noteiktu laiku (teiksim cilvēka vidusmēra mūža lilgu laiku), nav tā kāTu vari iekāpt savās smadzenēs un izdzēst nevajadzīgos failus, kā no datora cietā diska. Attiecīgi nevajadzīgās lietas sāk krāties un bremzēt visu darbību, kā visas tās nevajadzīgās rīkjoslas Tavas mammas interneta pārlūkprogrammā. Tavai nemirstībai un dzīves pieredzei nav robežu, taču Tavas smadzeņu spējai uzglabāt un atcerēties informāciju tādas diemžēl ir. Nepajies ne cik ilgs laiks līdz Tavas smadzenes būs piegružotas ar visādu drazu. Tavs ķermenis būs jauns un frišs, taču Tu turpināsi aizmirst kādreiz pazīstamu cilvēku vārdus un stāstīsi tos pašus vecos jokus tiem cilvēkiem kuri to jau dzirdēja vismaz divas reizes. Taču Tu noteikti būsi spējīgs uz īdzīgām piezīmēm par tēmu: ”Kad es augu, tā gan nebija...” Un pat ja pēkšņi atradīsiet veidu kā to visu apiet, Tev tik vai tā būs jātiek galā ar...

2. Laiks sāks skriet tik ātri, ka sāksi jukt prātā.
Cik daudzi no Jums ir gana veci, lai spētu pamanīt, ka laiks ir sācis iet ātrāk? Nu tad priekš tiem kas nav- atceries, kad biji maziņš to laimes sajūtu, kad beidzot pienāca vasaras brīvdienas, likās ka gaidīji šo brīdi veselu mūžību, kad turppretim mamma šausminājās : ”Vasara! Jau?” . Ar vecumu mūsu laika izjūta mainā. Tā ir elementāra matemātika. Katrs nākamais Tavs dzīves gads liekas īsāks nekā iepriekšējais, katrs aizejošis dzīves gads reprezente ar vien mazāku un mazāku Tavu dzīves daļu. Tas ir tā pat kā 1000 lati būtu pamatīga dāvana Tev, taču pilnīgs nieks Bilam Geitsam. Kad esi 100 gadus vecs, tad viena minūte paiet kā 6 sekundes, salīdzinoši ar laika izjūtu, kad Tev bija 10 gadu. Nodzīvojot līdz miljons gadu vecumam, Tev liksies, ka cilvēki Tavā dzīvē uzrodas un pazūd vienā acumirklī, līdzīgi kā paātrinātā laika video par kalnu, kurš lēnām dilst ilgstošos gadu tūkstošos, kamēr ap viņu parādās un pazūd pilsētas. Izklaides industrija pārvērtīsies par duļķainu virpuli, kamēr Tu novēro kā vienas un tās pašas lietas nāk modē un atkal kļūst nepopulāras, un atkal kļūšt populāras, jo kārtējā paaudze ir izdomājusi, ka tas ir kautkas vēl nebijis un izcils. Tev būs tas prieks novērot, kā vampīri „iziet no modes” un tad ap kādu 2060 gadu kļūst populāri, tad tie atkal kļūs populāri 2150. gadā, tad 2200, un tad Tu vienkārši pārstāsi iet uz kīno un skatīties filmas. Tapēc Dr. Manhetens no filmas Watchmen kļuva par tādu kretīnu. Bet varēja jau būt sliktāk...

1.Galu galā Tu tiksi kaut kur iesprostots.
Mēs tik daudz laika pavadam baidoties no naves, ka aizmirstam vienu vissvarīgāko labumu ko tā piedāvā: izbeigt mūsu ciešanas. Acīmredzot, kad runājam par nemirstību mēs visi iedomājamies, ka mūžīgi paliksim jauni, skaisti un veseli , nevis mūžīgi mūžos gulēsim gultā un cietīsim no mokoša plaušu vēža. Bet tur āra ir ļoti bīstama pasaule, un neskaitāms daudzums negadījumu var likt Tev kaut kur iesprūts, iekrist uz visu Tavu atlikušo mūžu. Pieņemsim Tu atrodies ēkā , kad negaidīti notiek zemestrīce un šī ēka sabrūt, kamēr Tu centies noparkot savu mašīnu pazemes stāvvietā. Tevi iespiež zem daudzo tonnu smagiem betona blāķiem. Viss, ko varat darīt ir gaidīt kamēr kāds nāks un izglābs Tevi. Taču dikti lielas cerības uz to neliec, jo cilvēki, kas parasti par to atbild padodas tik līdz tas kļūst pārāk sarežģīti. Viņi izglābj kādu čupiņu ar cilvēkiem un paziņo: „ Mēs darījām visu, kas ir mūsu spēkos!” . Vienīga cerība, kas paliek, ir tas ka kādā brīdī viņi gribēs šajā vieta celt kaut ko jaunu un tam nolūkam vajadzēs atbrīvot teritoriju un Tevi, līdz ar citiem atrastiem līķiem starp šiem graustiem, aiztransportēs citur, taču arī tas nav viennozīmīgi, jo cilvēki ir kļuvuši tik slinki, ka labāk uzcels pa virsu vecajam, ta vieta lai aizvākt to prom. Nu nopietni, cik lielas ir izredzes iekļut zemestrīcē vai kādā citā pasaules kataklizmā? Nu, ja dzīvo mūžīgi, tad Tavas izredzes ir 100%. Ja vien pasaules gals nepienāk atrāk kā kāda dabas stihija. Šajā gadijumā satraukumu par to vai kādsTevi atradīs zem gruvešiem aizvieto nākamā problēma- Tu esai vienīgā dzīvā būtne pēc kodolkara vai meteorīta, kas ietrieciez zemē, vai kārtējā „Ledus laikmeta” vai sadursmes ar citu planētu, vai tad, ja izdzisīs saule. Vai arī kāds kosmosā klīstošs gigantisks suns sajauks planētu Zeme ar frikadeli. Un tas viss pieņemot , ka Zeme paliek neskarta. Taču var būt arī savādāk- Zemē var ietriekties komēta un sapkacināt to ka pankūku un aizsviest Tevi tālajā kosmosā. Labākajā gadijumā Tu dreifēsi pa bezgalīgo kosmosu kādus dažus desmitus gadu, kamēr laimīgi nolaidīsities uz Marsa, kur Tu pavadīsi vientulībā daudz daudz laika gaidot kad tur radīsies kāda saprātīga dzīvības forma; prasme celt smilšu pilis šeit lieti noderēs! Tapēc izbaudiet dzīvi, kamēr esat dzīvi, bet ja uzskriesiet virsū Svētajam Grālam, nesteidzieties no tā nodzerties, tas var slikti beigties!