- Labāk parunāsim par priecīgākām lietām - viņš ieminējās - Ko tu darīsi brīvlaikā?
- Pirmo nedēļu es ar savu mammu un krustvecākiem došos uz Tenerifi. Otro nedēļu es pavadīšu slinkojot.
- Nopietni? Uz Kanāriju salām? - viņš pārsteigts iesaucās.
- Jā - es pasmaidīju - Un kādi ir tavi plāni?
- Es slinkošu. Man ir doma uztaisīt tetovējumu, vienīgais - man ir bail.
- Tu esi stiprs puisis, izturēsi - es iespurdzos.
- Man nav bail par to, ka sāpēs. Man bail par to, ko teiks mamma. Viņa nav tetovējumu piekritēja.
Jālido bija tikai 3h 35min, kas, salīdzinot ar lidojumu uz ASV, ir nieks. Izkāpjot tur, mēs ieraudzījām palmas, zilas debesis un daudzus skaistus spāņu vīriešus, bet pamatā palmas. Palmas ir mana vājība.
Nedēļa paskrēja ļoti, ļoti ātri. Es nemaz negribēju braukt prom no šīs Paradīzes uz zemes virsas. Kāda franču meitene, ko mēs sastapām juvelierizstrādājumu veikalā, ieteica man šeit atgriezties nosvinēt kāzas. Es tiešām no visas sirds ceru, ka tā arī būs.
- Čau, Alan, es tikko ielidoju. Vai tu jau uztaisīji tetovējumu? Jebkurā gadījumā, atzvani - es viņam atstāju ziņu automātiskajā atbildētājā.
Jau pēc piecām minūtēm viņš atzvanīja.
- Čau, es vēl neuztaisīju, gaidīju tevi.
- Aww - es nodomāju.
- Un zini, kas par brīnumiem? Mamma neiebilda, ka taisu tādu. Es nezinu, kas viņai lēcies - Alans aizrautīgi stāstīja.
- Nu, kad taisam? - es pajautāju.
- Trešdien. Pag, ko? Mēs?
- Jā, es arī gribu.
Tā, ja šodien ir pirmdiena, tad trešdiena būs parīt. Nav diez ko ilgs laiks morālai nobriešanai, bet būs labi.
Es jau lidmašīnā biju nospriedusi, ka gribu palmu. Varbūt citam tas šķiet bērnišķīgi, bet tas man atgādinās par Tenerifi.
Visu otrdienu es pavadīju skicējot un burzot lapas. Šim tetovējumam ir jābūt ideālam.
Trešdien Alans bija manāmi satraucies.
- Neuztraucies, tas nav nekas traks - es viņu mierināju.
- Kā tu zini, ka... Ak, jā, sieviešu superspēja - viņš iesmējās.
- Kādu tu beigās izdomāji taisīt?
- "Viva la vida"
- Forši - es pasmaidīju. Es jūtos labi šī cilvēka klātbūtnē, tas mani priecē.
- Un kāds būs tavs tetovējums?
- Palma. Uz apakšdelma. Ups, mums jāskrien, citādi nokavēsim.
- Kur tu mani ved? - pēc piecām minūtēm Alans ievaicājās. Mēs bijām diezgan ārpus centra. Ak, naivie parīzieši! Domā, ka viss labais ir tikai centrā.
- Tu man uzticies? - es pēkšņi apstājos un viņam pajautāju.
- Protams.
- Tad ejam un vairs neko nejautā - es biju patīkami satraukta - Laipni lūdzu, mana brālēna tetovēšanas salons.
- Rafaēls Kandurē ir tavs brālēns?
- Jā. Rafij - es iesaucos. Viņš ir mans vismīļākais brālēns.
- Lilī, ko šoreiz, kaķi? - viņš mani ķircināja. Jā, es esmu apsēsta arī ar kaķiem.
- Nē, to nākošreiz. Bet tagad noliec mani zemē.
Bez tā nevar iztikt - viņš vienmēr mani nesā un kutina, kā jau mazo māsīcu.
Rafaēls ir viscaur aptetovēts. Viņš ar to lepojas.
- Rafij, šis ir Alans. Viņam šī būs pirmā reize - es viņus iepazīstināju.
- Tad lūdzu, ienāciet manā pilī - Rafijs iesmējās savā baritona balsī - Kurš pirmais?
- Alan, ej, lai nav tik daudz jāstreso - es iespurdzos.
- Nu labi.
- Stāsti, ko tu vēlies, kas un kā.
- Nūuu, es gribētu uzrakstu "Viva la vida" uz krūtīm.
- Atģērbies, un varam sākt.
Kad viņš novilka kreklu, manām atcīm atklājās brīnišķīgs skats. Tik skaistu, uztrenētu ķermeni var redzēt reti kuram.
Tetovēšana Rafijam padodas ātri. Cik nu ātri to var paveikt! Man bija pilnīgi žēl sevis, kad Alanam bija jāvelk atpakaļ krekls. Oh well, gan jau varēšu savas acis pamielot vēl kādu reizi.
- Lilī, palmu? - Rafaēls pajautāja.
- Jā, kā tu zināji?
- Tava mamma zvanīja. Pastāstīja par ceļojumu. Kā patika?
- Ļoti. Tagad tetovē to sasodīto palmu! - es smejoties uzkliedzu.
- Labi, labi.
Gala rezultāts bija tīri labs. Bija grūti iet prom no Rafija. Viņš nekad mūs neapciemo. Arī šoreiz viņš apsolīja atbraukt, bet šoreiz es viņam vairs nenoticēju...
