Atvēru vaļā istabas logu un ļāvu ieplūst svaigajam gaisam, kas smaržoja pēc meža. Atvēru skapi un izvilku, kaudzi samudžinātu drēbju. Es agrāk biju pieradusi iet uz ballītēm un izklaidēties ar draugiem. Kaut kā taču bija jāizbēg no sāpēm. Tomēr tad tas kaut kā pārtrūka... Īpaši, pēc strīda ar Hari. Es nelepojos ar to, ko esmu izdarījusi. Esmu pieļāvusi kaudzēm rupju kļūdu, kas mani ir postījušas un dragājušas. Bet neviens jau nav ideāls.
Atradu tumši pelēkus ādas šortiņus un maigi rozā kreklu uz lencītēm. Pavisam vienkārši. Nekad nevajag pārcensties, vismaz man tā šķiet. Izsukāju blondos matus un ļāvu tiem brīvi krist pār pleciem. Uzkrāsoju gaiši rozā lūpas.
Sirdī iedūrās sīka satraukuma adatiņa. Uz ko es gan centos atstāt iespaidu? Nu labi, patiesībā es lieliski zināju atbildi uz šo jautājumu. Bet tas bija pārāk muļķīgi, lai izrunātu vārdu skaļi.
Apāvu melnās kedas un pārmetu pār plecu somu. Ieskatījos rokas pulkstenī. Bija vēl nedaudz par agru, tomēr man negribējās uzturēties mājā. Izejot ārā, pie meža, varēja just mieru un... Tā bija pavisam cita, jauna pasaule. Tas bija kaut kur tālu, projām no realitātes, naida un sāpēm. Tā pasaule bija savādā nokrāsā... Ļoti gaiša, gandrīz vai balta, bet tomēr – savādi zilpelēka. Brīvības krāsa. Tik dabīga, tik dzīva kā pelnu pelēkums.
Petra lejā nebija manāma. Tas labi. Tātad es varēšu aiziet mierīgi, neskaidrojoties un netēlojot šķebinošo saldumu. Izgāju ārā un klusi aizvēru durvis aiz sevis. Izgāju pa vārtiņiem un devos uz vilciena pusi pa sausu, smilšainu taku. Vējš nedaudz plivināja matus, uz vakaru tas bija diezgan pamatīgi pieņēmies spēkā.
* * *
Izkāpu no vilciena un nesteidzīgi devos uz skolas stāvvietas pusi. Visi jau bija paspējuši sapulcēties un sēdēja uz ietves malas. Martai pie kājām stāvēja liels, pīts piknika grozs. Ieraudzījusi Kristiānu, sajutu taureņu uzlidojumu pakrūtē. Saņēmos un pasmaidīju. Marta sajūsmā kaut ko nospiedzās pāri visai stāvvietai, tomēr nesapratu, ko. Manīju, kā Kristiāns atkorķē alus pudeli un ar savādu smaidu uz lūpām nāk man pretim.
-Sveiks,- izmocīju.
-Čau,- puisis iesmējās un pieliecās tuvāk. -Viss kārtībā?-
Ak. Nu jā. Biju jau piemirsusi par to, ka pastāstīju dažiem par Hari. Visdetalizētāk – Kristiānam. Nu protams, kuram gan citam.
-Viss ir lieliski,- atsaucos, jo man patiešām šobrīd bija brīnišķīgs garastāvoklis.
-Tas labi,- viņš šķībi man uzsmaidīja un pasniedza pudeli.
Sarunas tematus nemaz nepiefiksēju, tomēr Marta, kā vienmēr, mani iesaistīja jebkurās diskusijās. Viņa, manuprāt, būtu pelnījusi ordeni par rajona sabiedriskāko dvēseli.
Emma izklāja sarkanu, rūtainu segu blakus ezeram. Sasēdāmies apkārt grozam un sākām krāmēt ārā produktus. Marta bija izcepusi grauzdiņus, un tagad, pacēlusi tos virs galvas, reklamēja. Pēkšņi viņai iezvanījās telefons.
-Nepazīstams numurs,-viņa apjukusi nomurmināja. -Kāds neatpazīst?-
Uzmanīgi ielūkojos tajā. Petra?!
-Tā ir... Mana pusmāsa?!- Galvā atskanēja klikšķis. Protams. Noteikti rakājusies pa manām mantām, meklēdama kāda drauga telefonu. Vai kaut kas būtu noticis?
-Klausos?-
-Līna, dzirdi? Tu pazīsti kaut kādu Hari? Viņš bija ienācis. Es teicu, ka tu aizbrauci uz ezeru,- viņa satraukti klāstīja.
-Tu, stulbene, vispār saproti, ko izdarīji?!- iespiedzos.
-Piedod, bet viņš likās jauks!- Petra taisnojās. Neizturēju un nometu klausuli.
-Kas noticis?- Rūdolfs pavaicāja.
-Nekas, man tikai uz brītiņu jāaiziet. Tūlīt būšu atpakaļ,- izgrūdu caur zobiem un devos uz meža pusi. Kabatā gulēja neliels nazis, katram gadījumam. Skatieni durstīja muguru. Pazudu aiz kokiem.
Nu tā. Un kur viņš tagad bija?
Pavēru muti kliedzienam, bet raupja roka nogūla uz lūpām. Kāds satvēra manu augumu un no visa spēka trieca pret zemi.
