Pagāja stundas. Dienas. Nedēļa. Viss iegāja atpakaļ savās vecajās sliedēs, ņemot vērā to, ka savu telefonu niknumā pirms nepilnas nedēļas sašķaidīju pret akmeni. Koncentrēju domas un spēkus uz skriešanu un labiem rezultātiem. Man pat bija draugi. Īsti draugi. Sirds bija uz kādu brītiņu nomierinājusies, tomēr miera sajūta bieži vien brāļojās ar rūgtu tukšumu krūtīs. Tas nekas. Pāries.
Izgāju no skolas, pat nepamanīdama, ka man seko Emma. Laiks bija brīnišķīgs. Spīdēja karsta saule, debesīs nebija neviena paša mākonīša. Nometu somu uz trepēm pie skolas ieejas un apsēdos. Atgāzu galvu un aizmiedzu acis. Garie mati brīvi krita pāri pleciem un kutināja sprandu. Manīju, ka Emma apsēžas man blakus.
-Patiesībā, man vajadzētu braukt mājās,- klusi ierunājos. Vakarā bijām norunājuši satikties un pasēdēt pie ezera aiz lauku nožogojuma. Gribēju nomazgāties un pārģērbties. Vilcieni tik bieži vis neiet.
-Ja tu tā saki,- viņa nedaudz aizkaitināti nomurmināja. -Tiekamies vakarā, atceries?-
Pamāju un uzsmaidīju meitenei. Šodien man bija mugursoma. Paldies Dievam. Tas nozīmē, ka varēs paskriet līdz vilcienam, neuztraucoties par to, ka viss somas saturs varētu izbirt zemē. Ieskatījos rokas pulkstenī. Lieliski. Četras minūtes. Skrienot sprintu, varbūt es pat paspēšu.
Muskuļu sāpes atbalsojās prātā. Centos neaizmirst, ka jāelpo. Ieelpa. Divas saraustītas izelpas. Sāpes. Neviļus pasmaidīju. Ak es, nolādētā mazohiste. Nolādētā narkomāne.
Nonācu līdz vilcienam pēdējā brīdī un ielēcu pēdējā vagonā. Uz pieres sajutu sviedru lāsītes. Rīkle bija izkaltusi. Kakls smeldza. Apsēdos uz vienīgā brīvā sēdekļa pretim kādai jaunai sievietei un atbalstījos pret stiklu. Gandrīz tajā pašā mirklī arī iemigu.
* * *
Tuvojoties mājai, pamanīju sudrabainu Toyota markas mašīnu. Uznāca nelabuma sajūta. Parasti viņa ierodas tikai tad, kad kaut kas ir nogājis greizi. Saņēmu spēkus un atgrūdu vaļā durvis.
Tur nu viņa sēdēja – divdesmit divus gadus veca skaistule ar gariem, brūniem matiem un karija krāsas acīm. Mana pusmāsa nekad nelietoja kosmētiku – viņa jau tā bija perfekta. Sportiskā auguma aprises izceltas ar īsiem šortiņiem un korseti. Sakniebu lūpas un sakrustoju rokas uz krūtīm. Mani pamanījusi, viņa sasita plaukstas.
-Apžēliņ, Līna, mana skaistule! Nāc šurp, es tevi samīļošu!- viņa spalgā balstiņā spiedza. Nespēju noticēt, ka viņa ir vecāka par mani. Petija mani apskāva, bet es pat nepakustējos.
-Ko tev vajag?- piesmakušā balsī pavaicāju.
Viņa nopūtās. -Es atbraucu uz ilgāku laiku. Saproti... Vecvecāku dzīve pamatīgi atvieglotos, ja viņi varētu kādu laiku padzīvot Rīgā. Un tā... Es atbraucu tevi pieskatīt!- viņa dziļā sajūsmā iesaucās. -Tas būs tik jautri!-
-Tu uzskati, ka es nevaru pati par sevi parūpēties?!- noņurdēju.
-Ak, nu lūdzu, Līna! Piedod, ka nebraucu biežāk, un vispār! Tas viss bija tik sen, mēs taču esam māsas!-
-Es tev piedodu,- bezkaislīgi atteicu,-bet tagad man gribas vemt no tevis. Līdz vēlākam.-
Atstājot viņu stāvam virtuves vidū, uzkāpu augšā pa trepēm uz savu istabu un ieslēdzos. Lieliski. Tas nozīmē, ka nebūs nekāda privātuma. Brīnišķīgi.
Petra vienmēr varēja dabūt visu. Viņa bija ideāls paraugs ne tik ideālajai pusmāsai. Tā bija ar visu – puišiem, darbu, radu uzticību. Viņa bija labākā.
Bet ne jau tas mani satrauca. Tiklīdz viņai palika astoņpadsmit, Petra aizbēga no mājām, atstājot mani vienu ar tēvu – dzērāju. Un, protams, vēl dažiem jaukiem indivīdiem. Viņa pazuda. Nezvanīja, nebrauca. Agrāk mēs bijām labākās draudzenes – Petija un Kerija. Tagad tas viss bija pagaisis.
