Ja vien es varētu tagad būt kaut kur citur. Projām, tālu, tālu projām. Es ilgojos pēc jūras. Ilgojos pēc putniem, pēc lietus un saules vienlaicīgi. Es ilgojos pēc brīvības un vienaldzības, pēc vēja, kas plivinātu matus. Es ilgojos pēc Kristiāna.
-Kerij, ja tu tūlīt pat necelsies kājās, es tevi piecelšu ar varu!-
Nopūtos un atgriezos realitātē. Es sēdēju lielveikalā uz soliņa ar noberztām kājām un sāpošu galvu. Cik ilgi mēs šeit atradāmies? Divas stundas? Trīs? Zvēru, es nogalināšu Kristiānu. Kāda velna pēc viņam vajadzēja Petrai pateikt par balli?!
Vārgi piecēlos, balstīdamās pret sola atzveltni, un ar iznīcinošu skatienu pievērsos pusmāsai. Viņa bija sakrustojusi rokas uz krūtīm un sakniebusi lūpas. Un, protams, novedusi mani līdz nervu sabrukumam.
-Es atradu perfektu, šoreiz - pa īstam. Nāc šurp, tev patiks.-
Samāksloti uzsmaidīju. -Petij, dārgumiņ, ja būtu tāda opcija kā izslēgt tev skaņu, es to ar lielāko prieku arī izdarītu.- Par atbildi viņa tikai nomēdījās un ievilka mani veikalā.
-Gaidi te,- viņa nošņācās, iestūmusi mani pielaikošanas kabīnē. Uzreiz apsēdos un atspiedu galvu pret vēso sienu. Nekad vēl tik ļoti nebiju ienīdusi pati savas kājas. Pie manis bija Petras soma, rozā košļenes krāsā. Izvilku no tās telefonu un aši uzrakstīju Kristiānam.
"Tu, kretīn, pat nevari iedomāties, kas man tagad jāpārdzīvo! Es tev salauzīšu degunu."
Pēc mirkļa telefons iepīkstējās. "Piedod… Nebija manos plānos nodot tevi velna rokās..;D"
Iesmējos un sāku rakstīt atbildi, tomēr Petra bija jau klāt. Viņas acis iepletās. -Kerij, ko, pie velna, TAS nozīmē?!- Viņa izrāva man no rokām mobilo un izlasīja saraksti.
Nosarku un pasmīnēju.
-Piedod, es labošos. Goda vārds.-
Māsa tikai norija siekalas, bet viņas sejas izteiksmē bija manāms, ka viņa knapi valdās. Klusējot paņēmu no Petijas rokām kleitu un aizvilku aizkarus.
Ak. Mans. Dievs. Tā bija burvīgākā kleita, kādu esmu redzējusi. Augšdaļa, kas sniedzās īsi pāri nabai, bija korsetes tipa, baltā krāsā, vietām izšūta ar smalkām pērlītēm. Mugura bija kaila, apakša veidota no kupliem, gaiši ziliem svārkiem. Kleita sniedzās gandrīz līdz celim.
Ieskatījos spogulī. Es biju skaista, tiešām. Gaišie mati lieliski saskanēja ar tirkīza krāsu. Brūnās acis mirdzēja līdzīgi pērlēm. Uzreiz iedomājos sevi blakus Kristiānam. Tas būs lieliski.
-Ārprāts, Kerij, tu esi tik skaista!- iespiedzās Petra un piešāva mutei priekšā plaukstu, sapratusi, ka tas bija nedaudz par skaļu. -Viss. Tu esi gatava!-
* * *
Vakars tuvojās milzu soļiem, un līdz ar to pieauga uztraukums. Es ballē esmu bijusi tikai vienu reizi mūžā. Vienmēr esmu vairāk atbalstījusi sporta pasākumus un tamlīdzīgas lietas. Saģērbjoties grezni, es vienmēr jūtos neērti, pārāk sapucējusies.
Garos matus salokoju vājās, nekārtīgās cirtās, un atspraudu tos no sejas ar sprādzītēm, kuru galos vīdēja ziloņkaula krāsas pērlītes. Uzkrāsoju lūpas fuksiju rozā tonī un uzvilku augstpapēžu kurpes maigā krēmkrāsas pasteļtonī. Uzmetu uz pleciem ādas jaku un devos prom.
Kristiāns piebrauca pēc nepilnām desmit minūtēm, un es jau viņu gaidīju pie sētas. Lēnām sāka krēslot. Ārā bija patīkami silts un nedaudz sutīgs laiks. Egles pustumsā veidoja savādi neaprakstāmu noskaņu.
-Tu esi tik skaista,- Kristiāns noņurdēja un noskūpstīja mani. Skūpsts bija prasīgs, pat izmisīgs, un tas uzdzina brīnišķīgos šermuļus. Pat uzmetās zosāda.
-Tu jau ar esi tā neko,- smaidot atteicu un, apskāvusi puisi, pieglaudu vaigu pie viņa pleca. Pat uz augstpapēžu kurpēm stāvot, es biju daudz īsāka nekā viņš.
-Nāc, brauksim,- Kristiāns, velnišķīgi smaidot, aicināja un piemiedza man ar aci,-parādīsim viņiem.-
