Nevarēju aizmigt visu nakti. Domas plosījās galvā, un atkal jau sevi pieķēru lūpas savelkam muļķīgā smaidā. Aizmigu tikai ap četriem no rīta, tomēr tas bija dziļš un mierīgs miegs. Pa ilgiem laikiem neko nesapņoju, un pamodos nedaudz par vēlu. Bet tas nekas.
Piecēlos sēdus un izstaipījos. Miegaini izberzēju acis un pasniedzos pēc milzīga drēbju mudžekļa gultas kājgalī. Uzvilku melnos, nodriskātos džinsus, platu Skillet grupas kreklu un apliku ap kaklu gotiska tipa ķēžu kaklarotu. Apāvu vecās, labās Converse kedas un uzkrāsoju tumšas acis. Beidzot jutos un izskatījos pašpārliecināta. Reizi par visām reizēm.
Uzmetu uz pleca somu un nokāpu lejā pa kāpnēm. Virtuvē neviena nebija. Nožāvājos un izvilku no ledusskapja iekostu, apkaltušu vistas sviestmaizi. Vai nav vienalga... Garšo tikpat kā lieliski.
Ārdurvis atvērās un tajās parādījās Petra. Viņas seja bija saulaina, šķiet, viņa bija aizmirsusi, ka uz mani jādusmojas. Sievietei mugurā bija gaiši rozā zīda halāts, kājas – basas. Uzlūkoju pusmāsu ar apjukušu skatienu.
-Tevi jau gaida,- viņa, nedaudz aizelsusies, paziņoja, -kāpēc tu nepateici, ka tev būs pakaļ?-
-Pag... Ko?- nožāvājos un pārjautāju.
-Tevi gaida, saulīt, tak pasteidzies!- Petra saldā balstiņā nodūdoja. Riebjas, kad viņa tā dara.
-Ko tu vāries, kas mani gaida?! Paej malā!- nobrēcos un paspraucos māsai garām. Ar visu gaļas sviestmaizi kā vējš izbrāzos laukā un apstājos tieši pagalma vidū. Saraucu pieri un samiedzu acis, nebūdama pārliecināta, ka man nerādās. Puisis novilka ķiveri un pamāja man. Atgrūdu vaļā vārtiņus un metos Kristiānam virsū. Apķēros viņam ap kaklu.
-Tu zini, tev ir steidzami vajadzīgs telefons,- viņš smiedamies nomurmināja.
-Es zinu.-
Kristiāns mani noskūpstīja un uz mirkli atrāvās, lai ielūkotos acīs. -Tu esi gatava?-
-Pagaidi, tūlīt,- noņurdēju un aizskrēju pēc somas. Novicināju ašas atvadas Petijai un atgriezos pie puiša. Šodien būs lieliska diena, lai arī kas notiktu. Es to zināju. Vienkārši zināju.
* * *
Kad tuvojāmies skolai, mani pārņēma dīvains nemiers. Marta nezināja. Tomēr viņa nebija pelnījusi manus paskaidrojumus. Šobrīd es viņu vairs neienīdu. Man gluži vienkārši bija vienalga.
Stāvvieta bija aiz skolas – tas deva īsu mirkli, lai saņemtu drosmi. Kristiāns uzspieda mīļu buču man uz pieres un aplika roku ap vidukli.
-Nebaidies.-
-Es nebaidos.-
-Tad nestreso, - puisis smaidīdams atteica. -Viņi tev neko nevar padarīt, tev tikai pašai tam jānotic, labi?-
Pamāju. -Labi.-
Tiklīdz parādījāmies ap stūri, es pamanīju pazīstamus un apstulbušus skatienus. Centos par tiem nesatraukties. Elpo vienmērīgi. Viss taču ir kārtībā.
-Nu redzi? Ir labi. Šodien ir mūsu diena.-
Taisnība. Pie velna, Kristiānam ir taisnība! Šodien ir mūsu diena. Mana diena. Galu galā, es izskatījos uz visiem simts procentiem, un man blakus bija cilvēks, kuru es dievināju. Man nebija par ko kaunēties, neviena priekšā. Tikai ne šodien. Šodien es viņiem parādīšu. Visiem. Klasesbiedriem. Draugiem. Martai.
Neviens tagad neatņems to, kas man ir – degsme cīnīties.
