Sažmiedzu plaukstas dūrēs un ar kāju atspēru vaļā durvis. Izrādījās, katrā pasaules nostūrī ir vajadzīga kāda pretīga kuce, kas sabojās tev dienu. Ko es viņai izdarīju?! Izgāju ārā, sutīgajā pēcpusdienā. Uz asfalta klusi paukšķēja zīles lieluma lietus lāses. Jutos pievilta un nodota. Velns.
Sirdī sakāpa rūgtums. Patiesībā, man nav nekādu tiesību nosodīt viņu par to. Kristiāns man nepiederēja. Mēs bijām nekas. Vienkārši klasesbiedri. Nu labi, varbūt tikko pazīstami, ne pārāk tuvi draugi... Bet tas neko nemainīja. Un es nevarēju tur neko padarīt. Nu ja. Viss bija pārāk labi, lai būtu patiesība.
Nosēdos uz ietves malas un nometu somu blakus. Lietus ātri vien samērcēja manus matus. "Ko lūri uz mani?! Paej malā. Es viņu dabūšu nākamajās piecās minūtēs, redzēsi." Acīs sakāpa acis. Neredzēju noslēgumu. Nevajadzēja arī. Vismaz Kristiāns nezināja, ka redzēju viņus. Un labi vien ir.
Sadzirdēju soļus aiz muguras. Man bija vienalga, ka zem acīm notecējusi skropstu tuša. Bija vienalga, ka slapjie mati lipa pie nodevīgi sārtajiem vaigiem. Lietus bija silts, tomēr augums drebēja. Bet tas bija no pavisam kā cita.
-Ko tu te dari?- Kristiāns pavaicāja un apsēdās man blakus. Viņš izskatījās apjucis. Aizgriezos un atbalstīju vaigu pret celi.
-Ej prom, gribu vienkārši pasēdēt. Viena.-
-Kas notika? Es kaut ko ne tā pateicu?-
Aizkaitināti pielecu kājās un pagriezos pret puisi. -Nu es jau nezinu, varbūt aizej un pajautā Martai. Viņa tev pateiks tūkstoš un vienu lietu, kas ar mani nav kārtībā.-
-Tu redzēji.- viņš manāmi nosarka. -Es nekad nebūtu domājis, ka Marta...-
-Ak, bet lūdzu! Varbūt pataupīsi to kādam citam?!-
-Kas vainas, Kerij?! Ko, pie velna, es atkal esmu izdarījis?!- Kristiāns bija pamatīgi aizsvilies, bet mani tas vairs neinteresēja. Apcirtos un sāku iet uz stacijas pusi. -Novēlu jums laimīgu taciņu.-
Pār vaigu pārritēja asara. Notrausu to un nopūtos. Pēkšņi kāds satvēra manu roku. Centos izrauties, tomēr tvēriens bija pārāk spēcīgs.
-Tu pat nezini, kā tas beidzās!-
-Un mani tas neinteresē!- nobļāvos un atgrūdu puisi.
-Tad kur ir problēma, ja jau tev ir vienalga?! Kāpēc tu bļauj uz mani, kad viss it kā ir kārtībā?! Kāpēc tu par to cepies?!- puisis auroja. Pār vaigiem ritēja asaras, ribas lūza uz pusēm. -Atbildi man! Ko tu klusē?!-
-Problēma esmu es! Saprati?! ES! Tas, ko es jūtu un domāju! Tev šķiet, man tas patīk?! Problēma... Problēma, Kristiān, ir tā, ka tev ir vienalga.-
Apgriezos un, aplikusi rokas sev apkārt, skrēju prom. Ignorēju sāpes, kas šāvās cauri ķermenim kā elektrības lādiņš uz katra soļa. Nonākusi līdz peronam, biju pamatīgi izmirkusi, nezinu - lietus vai asaru dēļ. Vairs neko negribējās. Apsēdos uz soliņa un gaidīju nākamo vilcienu - strīda karstumā piemirsu, ka jāsteidzas. Tagad vēl bija jāgaida vismaz pusstunda. Nopūtos un paslēpu seju plaukstās. Es biju tāda muļķe!
Pēkšņi kāds aizskāra manu plecu. Sarāvos un palūkojos augšup. Kristiāns bija aizelsies, no puiša melnajiem matiem pilēja lietus lāses. Piecēlos kajās un novērsos. Man bija kauns, turklāt nezināju, ko lai saka.
Puisis pienāca man pavisam tuvu. Mūsu sejas šķīra vien daži centimetri, un es jutu viņa silto elpu.
-Man nepavisam nav vienalga,- Kristiāns noņurdēja un, velnišķīgi uzsmaidot, noskūpstīja mani.
