Čau, nu jā visi jau laikam esat dzirdējuši par ACTA. Man tas liekas muļķīgi, un ceru ka nebūs tādas pie mums. Lai būtu spoki.lv un vel citas foršas mājaslapas.
Deviņpadsmitā nodaļa.
No rīta pamostoties, es jutos dīvaini. Alā esam tikai mēs - es un Džeiks. Viss mans kuņģis griezās. Es jutu es vemšu un aizskrienu līdz tuvākajam krūmājam un vemju. Pats dīvainākais ir tas, ka esmu cilvēks.
Eu! Paga kas ar mani notiek. Esmu saindējusies ar pārtiku? Bet kā? Nevar būt. Varbūt tas ir no pārguruma? Bet nē, vampīr-vilki man neiekoda. Iespējams, tas ir no dziedināšanas. Es pieņemu šādu versiju un dodos uz atpakaļ alu. Ieejot alā pamanu, ka Džeiks ir piecēlies, un viņš arī ir cilvēks.
- Labrīt! Kāpēc mēs esam cilvēki?- es viņam jautāju.
Labrīt! Vienkārši tu vakar biji pārāk nogurusi, lai vēl pārvērstos, - viņš man atbild, ļoti vienkārši. Džeiks pienāk man klāt, apskauj mani un noskūpsta. Viņš ieslidina savu plaukstu manējā, un mēs ieejam alā , lai dotos atpakaļ gulēt.
***
Es pamodos. Neatverot acis jūtu, ka kaut kas nav kārtībā. Es atveru acis. Kur es esmu? Samirkšķinu acis, man liekas, ka esmu baltā, šaurā telpā. Kur ir Džeiks? Caur manu prātu izjoņo simtiem domu, kas ar viņu ir noticis. Es paskatos uz savām rokām - tās ir piesietas pie metāla galda, tā pat kā kājas. Uzvilkts man ir balts halāts. Kur es esmu?
Mani neliek mierā jautājums, kur es esmu. Kas mani uz šejieni ir atvedis. Varbūt Džeiks? Nē, viņš nekad mūžā neko tādu neizdarītu. Vismaz es tā domāju. Pie manis telpā ienāk.. nē! Vampīr-vilks… Kā viņi varēja mani sagūstīt, bet telpā neienāk parasts vampīr-vilks, tas ir mans, mans Džeiks. Es vēlos viņu apskaut, pieskarties viņam. Tā taču nevar būt taisnība, ka Džeiks ir vampīr-vilks. Viņš pienāk man klāt.
-Sveika! Vai tad tu domāju ka es esmu parasts vilks?- viņš ļauni, jo ļauni nosaka. Pār maniem vaigiem sāk ritēt asaras. Tas taču ir mans Džeiks. Džeiks ar ko, ar ko… Es vienkārši nespēju vairs izrunāt vārdu kopā.
- Džeik! Džeik! Tu taču esi Džeiks. Džeiks, ar kuru es aizmigu alā. Vai ne? - es raudu, nespēju apstāties. Manā prātā pazib doma, varbūt pārvērsties par vilku. Varbūt es no viņiem aizbēgšu? Nē, man jāparunā ar Džeiku, un tikai un vienīgi tad, ja viņi pieskarsies man, tikai tad es pārvērtīšos.
- Tu kļūdies, tas bija teātris. Man vajadzēja sagūstīt tevi, panākt, lai tu man uzticies. Un man izdevās. Tu noticēji, tā pat, kā tie tur, divi, tikai žēl, ka viņi aizbēga. Viņi ticēja ka es esmu viņu brālis. Ha! Labi, ka viņu, bagātie vecāki nelika šķēršļus maniem plāniem, un pieņēma mani par viņu sen pazudušo bērnu, - un Džeiks nu jau vampīr-vilks sāka smieties. Smiekli ir ļauni. Izdzirdot tos, manī uzbango neskaitāmas jaunas emocijas. Es domāju tikai par vienu vilks, vilks, vilks, mājas, mājas, mājas.
Mājās es netieku, taču par vilku pārvēršos. Es metos virsū Džeikam. Es iekožu tam tieši tur, kur, manuprāt, būtu jābūt miega artērijai. Viņš atlec atpakaļ, un sakņūp uz grīdas. Vienu mirkli man paliek viņa žēl, taču naids, kas manī virmo pret viņu gūst virsroku.
Pārlecu viņam pāri, un nonāku pie durvīm. Ar ķepu atsperu viņas vaļā. Pretī man nāk citi divi vampīr-vilki. Es bez mazākās vilcināšanās viņus nonāvēju. Tas, kurš būvēja šo ieslodzījumu, bija pilnīgs idiots. Kurš būvētu izeju blakus ieslodzījumam? Bet man tas nāk par labu. Ar nākamo lēcienu, ar ķepu atsperu vaļā durvis un metos bēgt. Tagad domājot par cilvēku pasauli, es arī tur nonāku, taču kad es tur nonāku, tas ko es redzu, mani šokē..
oho šis notikums tiešām pārsteidza.