Pelēkā3

Sveiki. Jauns stāsts.
______________


"Tātad tu tiešām te vēlies mācīties?" direktores laipnais brūno acu skatiens atkal pievērsās man.

"Jā, vēlos," atbildēju. Es zinu, ka viņa man noticēja, lai arī meloju.

"Tad jau vari doties. Tev tagad vajadzētu doties uz bioloģijas klasi, tavai, tagad tavai, klasei tur šobrīd notiek stunda," direktore man vēlreiz uzsmaidīja.

"Kur tas ir?" man vēl viss nebija skaidrs.

"Pa kreisi. Tieši blakus manam kabinetam," viņa toties atteica tagad jau lūkojoties mammas virzienā.

Viss jau bija jauki, tikai direktores loģika nestrādā. Es tagad stundas vidū ieiešu klasē, noteikti neviens man nepievērsīs uzmanību, ne?

Nopūtos jau stāvot pie bioloģijas klases. Laikam jāiet iekšā.

Viens. Divi. Trīs. Trīs. Trīs.

Nospiedu rokturi uz leju, spēru divus soļus klasē. Biju pārtraukusi skolotāju pusvārdā, tāpēc viņai bija nedaudz pavērta mute. Bet viņa gandrīz uzreiz atguvās.

"Šī ir mūsu jaunā skolniece," skolotāja paziņoja klasei.

"Janvārī?" skaļi iejautājās puisis no beigu soliem.

"Kas vainas janvārim, Ričard? Tātad tevi sauc..." skolotāja acīmredzot nezināja manu vārdu.

"Līva. Līva Mauriņa," aizsmakusi noteicu. Jutos neērti. Visi skatījās uz mani, parasti cilvēki vispār neskatās uz mani. Savilku rokas dūrēs, cerēdama, ka tas mazinās uztraukumu.

"Tu apsēdīsies blakus Luīzei, kamēr Marta nav skolā. Pēc tam es visus tik un tā izsēdināšu runāšanas dēļ," skolotāja laipni paskaidroja.

"Ak tā. Kura ir Luīze?" es klusi prasīju. Man gribējās novērsties. Vai esat kādreiz jutušies tā, ka vēderā virpuļo tauriņi, galvā juceklis, bet sejā sārtums? Kad reizē gribas paslēpties, bet arī būt uzmanības centrā?

"Te," roku pacēla zeltainu matu īpašniece. Uzreiz sāku viņu apbrīnot dēļ matiem.

Viegli, kā dejojot, izmetu lokus starp soliem un apsēdos blakus Luīzei. Viņa skatījās ārā pa logu. Valdīja nemīlīga ainava - pelēka ziema bez sniega, vējš, kurš šaustīja cilvēkus ar savu aukstumu, debesis, kuras nomāca visu ar tumšiem mākoņiem, bet par spīti visam, es mīlu ziemu.

"Skolotāj?" mani no pārdomām izrāva kāda balss. Pagriezos, lai paskatītos uz runātāju. Tas bija puisis ar tumši brūniem, vijīgiem matiem un brūnām acīm. Viņš man pat neuzmeta skatienu. Es jau nesaku, ka būtu uz mani jāblenž, bet parasti uz jauniņajiem vismaz paskatās.

"Jā, Pēteri?"skolotāja nenovērsās no datora. Biju pārsteigta, ka to puisi sauc tik parastā vārdā, likās, ka viņam piederētos kaut kas īpatnējs.

"Vai kontroldarbā būs šī tēma?" Pēteris jautāja. Es pat nebiju atvērusi grāmatu vajadzīgajā vietā, es pat nezinu, par kuru tēmu iet runa.

"Jā, Pēteri, būs, tāpēc izlasi kārtīgi," skolotāja izlikās, ka viņu tas neinteresē - vai arī viņu tas tiešām neinteresē.

Es visu bioloģiju nosēdēju rokas salikusi klēpī, neviens man nepievērsa uzmanību. Pēc zvana izgāju no klases, bet mani kāds saķēra aiz rokas. Apmetos apkārt, pamanīju tumšmatainu, labi iesauļojušos meiteni ar apaļu seju.

"Paklau, panāc malā," viņa uzstājīgi teica. Tādā tonī, ka likās, viņa ir pieradusi, ka paklausa viņas pavēlēm.

Bet es tiešām pagāju nostāk. Un ieskatījos šīs meitenes saltajās acīs.