Nākamā, jeb pirmspēdējā daļa.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejas-sekundes-12/734889
-Paul,- čukstu viņam ausī. -Ko es tev jebkad biju nodarījusi?- čukstus jautāju un ar nazi nobraucu gar viņa kaklu. Tur, kur pārbrauca nazis, parādījās asinis un es viegli pasmaidu. -
-Par ko tu runā?- viņš jautā un es dzirdu viņa balsī bailes.
-Tu ļoti labi saproti par ko es runāju,- saku. -Ko es tev jebkad biju nodarījusi, ka tu mani tik ļoti ienīdi un ienīsti vēl joprojām?- jautāju. Lūpas bija ļoti tuvu viņa ausij un es redzu, ka Paulam uzmetas zosāda. Ar lūpām nobraucu gar viņa vaigu līdz lūpām. -Tu man pateiksi, vai ne?- čukstu. Viegli noskūpstu viņa lūpas un jūtu, ka puisim ir grūti atturēties. Atraujos un ieskatos viņam acīs.
-Nē, es joprojām nesaprotu parko tu runā, Diāna,- Pauls saka. Ar rokām izbraucu caur viņa matiem un iesēžos puisim klēpī.
-Nemelo,- norūcu. -Tu visu ļoti labi saproti, netēlo stulbu,- saku caur sakostiem zobiem.
-Diāna, es tiešām neko nezinu,- Pauls saka, bet es redzu, ka viņš melo.
-Tu tiešām domā, ka esmu tik stulba?- pieceļos un apeju ap viņu. Uzlieku rokas viņam uz pleciem un pieliecos pie viņa auss. -Paul, Paul, Paul,- saku. -Tu pat nezini, kur esi iekūlies,- nosaku un pametu viņu vienu nelielajā telpā, piesietu pie krēsla un puskailu.
Aizveru durvis un aizeju pie Ītana uz virtuvi.
-Neko nesaka, tēlo stulbu,- paskaidroju, atveru ledusskapi un izvelku pudeli gāzēta ūdens. Atskrūvēju korķi un padzeros.
-Es zinu,- Ītans pretīgumā savelk seju. -Es redzēju,- viņš piebilst. Es aizskrūvēju pudeli un smīnēdama ielieku to atpakaļ ledusskapī.
-Cik jauki, ka tu mūs novēroji,- saku. -Kā tev patika šovs?- jautāju.
-Nemaz nepiemini,- Ītans nosaka un ar roku pārbrauc pār seju. -Pretīgi skatīties kā tava māsa dara ko tādu,- viņš saka. sastingstu pie vārda ''māsa'' un paskatos uz Ītanu, kurš nav tik ļoti iespaidots kā es.
-Vienalga,- nomurminu un apsēžos viņam pretī. -Tu zini kur ir tavi vecāki?- jautāju.
-Jā un es jau esmu izdomājis plānu kā viņus dabūt prom, takā pat neko nesaki,- puisis nosaka. -Un es zinu, kur ir arī tie tavi draudziņi, kuri par tevi parūpējās,- viņš piebilst.
-Man vienalga, Ītan,- nosaku. -Vecais un viņa dēls ir nodevēji, viņi Sidniju pameta vienu un paši aizbēga paslēpties,- saku, savilkdama seju dīvainā izteiksmē, nezinādama kā man jājūtas. -Bet tā nav mana darīšana, ne man ar viņiem jādzīvo,- piebilstu.
-Sidnija ir tā rižā?- Ītans jautā un es pamāju ar galvu. -Es redzēju kā viņu sašauj,- viņš saka. -Es viņai palīdzēju, nošāvu divus idiotus, kas to izdarīja,- puisis piebilst. -Bet tad rižā sāka raudāt, ka esmu nogalinājusi viņas vienīgo ģimeni un bla, bla,- Ītans pabeidz.
-Un tu vienkārši aizgāji?- jautāju. -Neizklausās pēc tevis,- saku.
-Es neazigāju, es viņai centos palīdzēt, bet viņa mani atgrūda, tāpēc es ieliku viņai kabatā savu numuru,- Ītans parausta plecus.
-Kā tu vari zināt, ka viņa lapiņu nav saplēsusi?- jautāju.
-Es zinu, ka nav, jo viņa man šorīt zvanīja,- Ītans atbild ar smīnu uz lūpām.
-Labi,- norūcu. -Un tagad? Viņa nāks pie tevis?- jautāju.
-Nu, es viņai to piedāvāju, bet rižā atteicās,- puisis atbild.
-Skaidrs,- nosaku. -Es eju atpakaļ,- pieceļos un izeju no virtuves. Trīs reizes pieklauvēju pie durvīm, iesmeos un ieeju iekšā.
Paula vairs nebija, istabas vidū stāvēja tikai krēsls un uz zemes mētājās virve. Es taču zināju, ka tā notiks, bet Ītans nekad neklausās.
Durvis aizvērās un es sakrustoju rokas zem krūtīm.
-Nu? Varbūt padarīsim, ko interesantāku?- Paula balss jautā no istabas stūra un viņš izlien no tumsas, šoreiz uzvilcis Ītana drēbes. Puisis tuvojās un es viņam uzsmaidīju.
-Protams,- atbildu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejas-sekundes-beigas/735244
Murgs, ne? 
