Caw, caw atkal mana stāsta lasītāji! Šodien rakstu jau oto daļu stāstam, tāpēc tiem, kuri nav lasījuši šo stāstu iesaku izlasīt 1. nodaļu (skataties manā profilā). Ja ir kļūdas rakstat komentāros (noteikti tiks izlabots)!
Otrā nodaļa.
Zīmīte.
Vēl joprojām nespēju atgūties no vakar piedzīvotā. Tā bija katastrofa! Un vēl tas sapnis naktī....
Sapņoju, ka tētis ir dzīvs un saka, ka skumst pēc manis. Pēkšņi viņš izgaisa un parādījās garš gaitenis un tā galā - tētis. Viņš attaisija durvis un teica: "Nāc, meitiņ, nāc!" Durvis bija tik gaišas, ka žilba acis. Es negribēju iet, taču pēkšņi kājas mani nesa uz duvīm. Es kliedzu un mēģināju pretoties taču nekas nelīdzēja. Jo vairāk es tuvojos durvīm, jo vairāk man reiba galva. Bija sajūta, ka es mirtu.
Par laimi mamma bija nākusi pie manis uz istabu mani modināt uz skolu. Tā nu es piecēlos, taču mammai par sapni noklusēju.
Skola nebija diezgan tālu. Bija jāiet apmēram viens kvartāls. Priekš manis tas bija tas pats, kas apiet ap stūri. Pa ceļam parasti mēdzu ieiet pie Karla. Viņš dzīvoja divas mājas tālāk no mums. Tā nu abi devāmies uz skolu.
Karls bija mans uzticamākais un labākais draugs. Patiesībā mēs bijām draugi jau kopš mazotnes. Mums bija viena un tā pati problēma - mums nebija tēvu. Tiesa gan Karla māte apprecēja citu vīru, taču viņš nekad nevarēs aizvietot Karla īsto tēvu, kurš mira auto katastrofā pirms trīs gadiem.
Stundas, kā vienmēr, vilkās veselu mūžību. Biju priecīga, kad bija starpbrīži. Parasti pa starpbrīžiem mēdzu iet uz kafejnīcu vai uz toleti.
Bija beigusies jau ceturtā stunda un man ļoti vajadzēja uz toleti. Iegājusi toletē sastingu aiz šausmām. Tur gulēja man visvislabākā draudzene Keita. Mēģināju savaldīties un nekliegt. Ātri aizslēdzu toletes ieejas durvis, lai neviens neienāktu. Kad atkal ieraudzīju līķi tam arī rokās bija sarkna roze (rozes bija Keitas mīļākās puķes, tieši tāpat kā manam tēvam) un maza zīmīte. Nolēmu to izlasīt un izpētīt mājās. Rozi, kas bija viņas plaukstā es izmetu miskastē. Tad atslēdzu durvis un skrēju pie klases audzinātājas. Atsaucu viņu uz toleti. Viņa sastinga no izbīļa. Viņa ātri sazvanīja policiju un ātro palīdzību. Kad pati paskatījos uz Keitu ieraudzīju, ka roze atkal ir viņas rokā un miskaste apgāsta un izrakņāta.
Kad stundas beidzās manā prātā pa ceļam uz mājām virpuļoja domas: ''Kam tas bija vajadzīgs, kapēc,???'' Aizdomājusies nemaz neievēroju Karla jautājumus. Precīzāk es tos nedzirdēju.
Mājās jau par tēti viss bija aizmirsies. Tagad galvenā bija noslēpumainā zīmīte. Paņēmu zīmīti un lēnām to locīju vaļā. Pēkšņi pārbijos no trokšņa pie loga. Noliku zīmīti uz gultas un pieskrēju pie loga. Paskatījusies uz visām četrām debesspusēm secināju, ka neviena vairs tur nav. Paskatījos atpakaļ uz gultas pusi un biju nopietni sabijusies - zīmīte bija izgaisusi! Izrakņāju visu istabu, taču zīmīti neatradu. Par laimi biju paspējusi izlasīt zīmīti. Tur bija rakstīts: "Keita, tu būsi nākamā". Paraksta vietā bija stingri ievilkts burts "V". Ko gan tas varēja nozīmēt?
