http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedeja-dziesma-4/665090
Esmu pārāk lepna, lai lūgtu palīdzību..
Mājās atgriezos pavisam nekāda. Nebija garastāvokļa ne ēst, ne skatīties televīziju un vēstuli es noslēpu zem sava spilvena, istabā, kur tai neviens, izņemot mani, nevarēja piekļūt. Devos uz vannas istabu sakopties un izlikos, it kā nekā nebūtu bijis. Kad nomazgāju seju un palūkojos spogulī, patiešām izskatījos pārbijusies un neveselīga.
Tu esi tik skaista, kad baidies.
Noskurinājos un vēlreiz nomazgāju seju. Uzvilku savas vecās treniņbikses un Rinalda plato kreklu un apsēdos gultā. Lejā dzirdēju čalas, laikam mamma bija atgriezusies, bet man bija vienalga. Palīdu zem segas un uzliku galvu uz spilvena. Es jutos pavisam nelāgi. Kāds mani izsekoja un varbūt pat tas aizies līdz kam trakākam. Kas būs mana nākamā vēstule?
-Tuk tuk?- mamma pabāza galvu pa durvju spraugu un sapīka mani redzot. Pārvilku segu pāri sejai un noņurdējos. Jutu, kā gulta ieliecās, kad mamma apsēdās blakus un noņēma segu man no sejas.- Tev slikti? Vai bija vēl kas?- Elena vaicāja, lūkojoties uz mani. Tikai pamāju un mamma izgāja no istabas. Drīz vien viņa atgriezās ar kūpošu krūzi tējas un plastmasas glāzīti.
-Ir rudens,- mamma smaidot paskaidroja,- Laikam būsi saķērusi gripu. Iedzer šo un kārtīgi izgulies,- mamma pasniedza man glāzīti un es steigšus izdzēru tabletes,- Ēdīsi? Puiši taisa vakariņas.
-Nav apetītes,- monotoni atteicu un izdzēru saldo tēju. Apgūlos un mamma mani apsedza.
-Izgulies,- mamma mani apskāva un izgāja no istabas, aiz sevis aizverot durvis. Kad palūkojos, vai istabā tiešām esmu viena, pamanīju mazu maisiņu, ko mamma bija atstājusi. Man bija bail to atvērt. Pavēlēju sev uzvesties racionāli un pavēru maisiņu, kurā bija jauns telefons. Smaidot atvēru kastīti un ieslēdzu jauno aparātu. Visu vakaru pavadīju, cenšoties iepazīt mammas dāvanu un drīz vien kļuvu miegaina un aizmigu.
Sapnī es biju ārā lietū un gaidīju kādu, bet neviens nenāca. Es biju caurcaurēm izmirkusi un pārsalusi, bet kaut kas man neļāva kustēties ne no vietas. Es šo kādu gaidīju. Drīz vien manā priekšā atausa ēnains siluets, kas tūlīt pazuda, jo visu izgaismoja saule.
-Mammu,- es miegaini novaidējos un pagriezos uz otriem sāniem, jo mamma bija atvērusi žalūzijas. Elena tūdaļ atvainojās un tās aizvēra.
-Jūties labāk?- mamma pārliecinājās un es pakratīju galvu.- Šodien paliec mājās. Viss tavā rīcībā. Es došos uz darbu un puiši ir pie draugiem. Veseļojies.
-Sarunāts,- miegaini atbildēju un aizmigu atkal, šoreiz bez sapņiem. Kad pamodos, bija vēla pēcpusdiena un nolēmu nomazgāties un pārģērbties. Kārtīgi paēdu augļus un turpināju spēlēties ar telefonu. uz virtuves galda atradu sim kartiņu un biju patiesi pateicīga, ka mamma jau bija pārkopējusi kontaktus.
Nez, kā sokas policijai? Es prātoju un pagatavoju sev bļodiņu ar brokastu pārslām. Pa visu māju ieslēdzu mūziku un dienas atlikušo daļu pavadīju, vāļājoties gultā un skatoties televizoru. Beidzot sadūšojos ieiet internetā no telefona un manas acis gandrīz izsprāga no dobumiem, kad tiešsaistē pamanīju Adriana uzaicinājumu. Šoreiz bilde bija cita.
„,Manu profilu kāds uzlauza!” vēstīja uzaicinājuma teksts. Apstiprināju draudzību un kādu mirkli svārstījos starp domu ziņot mammai un policijai, bet beigu beigās izlēmu rīkoties pati.
„Atbrauc līdz Vecrīgai, mums jātiekas. Steidzami un nopietni.” Es viņam aizsūtīju vēstuli un uzskrēju uz augšstāvu, lai pārģērbtos. Aši saķemmēju matus un lūkojos telefonā, kur jau bija atnākusi jauna vēstule.
„Ok, bet kāpēc tāda steiga? Būšu pēc stundas.” Adrians atbildēja. Aizvēru interneta pārlūku, paņēmu mašīnas atslēgas un aiz sevis atstāju zīmīti, ka drīz būšu atpakaļ. Drebošām kājām iegāju garāžā un apsēdos mammas sarkanajā volvo markas automobilī. Skaļi ieslēdzu radio un izbraucu no garāžas. Pa ceļam nodrošinājos, ka telefons ir pa rokai un gatavs brīdim, kad varēju izsaukt policiju. Satiksme bija kā pa sviestu un pēc stundas nonācu Vecrīgā. Mašīnu atstāju pie Nacionālās Operas un ar kājām devos uz priekšu. Kad biju sasniegusi Čili Picu, jutu telefonu novibrējam kabatā. Noraidīju mammas zvanu un nostājos tieši pie Laimas Pulksteņa. Bija atlikušas kādas piecas minūtes. Nepacietīgi dīdījos uz vietas, cenšoties atrast Andim līdzīgu puisi, bet tā vietā nemanīju nevienu.
Kāds piesita man pie pleca un es strauji apgriezos. Svešais puisis skatījās uz mani ar smaidu sejā.
-Nobiedēju?- viņš smaidot vaicāja un saņēma mani aiz rokas,- Piedod, negribēju tevi sabiedēt.
-A-Adrians?- es stostoties vaicāju un puisis ar nožēlu pamāja. Nākamajā brīdī triecu dūri pret viņa zodu. Kad viņš piecēlās, puisis, man par izbrīnu, mani apskāva un noskūpstīja tā, ka man, par spīti bailēm, vēderā sāka trakot tauriņi.
-Ne tādu sagaidīšanu es gaidīju, bet man patīk,- puisis nedaudz atrāvies no manis teica un noglāstīja man vaigu, lai atkal noskūpstītu mani. Un atkal. Un atkal. Un atkal.
Tikmēr es aktivizēju telefonā taustiņu, kas izsauca policiju.
-Pagaidi,- mazliet aizelsusies sacīju un pagājos nostāk. Pieliku telefonu pie auss un uzrunāju dispečeri.
-Es viņu atradu. Braucat pie Laimas pulksteņa,- es strauji nobēru un atvienoju sarunu, cerībā, ka viss izdosies. Pagriezos ar smaidu pret puisi un vienmuļi vien noteicu:
-Mamma zvanīja, mums viņa jāsagaida,- entuziastiski paziņoju un draugs pasmaidīja, nezinot, kas viņu sagaida.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedeja-dziesma-6/665277
