Man apkārt stāvēja cilvēki. Visi man tiešām ļoti svarīgi cilvēki - mamma, tētis, Deniss, Aleksis, Edijs, Ādams, Endžija, Emma, pat Edija ģimene. Visi viņi stāvēja te. Pirmajā mirklī domāju, ka viņi atnāca man palīdzēt, bet tad es pamanīju viņu acis. Tās neganti spīdēja un es sapratu - palīdzību es nedabūšu.
Un tad manam skatam pavērās divi cilvēki - Pauls un Paulīne. Viņi smīnot tuvojās man. Mani tas it nemaz neuztrauktu, ja vien nazis Paula rokā tā nemirdzētu, ja vien Paulīnei rokās nebūtu ieroča, ar kuru viņa mierīgi mani varētu nogalināt. Jūtu kā rokas sasvīst un auksti sviedri līst man pār pieri. Nebiju domājusi, ka nomiršu tā un tagad.
Pauls kaut ko teica, bet es to nedzirdēju. Es dzirdēju balsi, bet vārdi saplūda kopā veidojot kaut ko nesaprotamu. Vienīgais uz ko es varēju skatīties ir viņa smīns, kurš ar katru pateikto vārdu pletās ar vien lielāks un lielāks. Tomēr viņi abi netuvojās man un es spēju uzelpot.
Līdz neizskanēja šāviens. Kāds nokrita. Es uztraukti skatījos apkārt un pamanīju, ka nokritusi ir Endžija. Es centos pakustināt kājas, bet nespēju. Tās bija it kā piesaldētas pie grīdas. Es centos Endžiju aizsniegt ar rokām, tomēr nespēju. Meitēns atradās pārāk tālu no manis.
Centos kliegt, bet tie divi ignorēja. Viņi ņirdza par maniem centieniem un es lēnām zaudēju visus savus draugus, zaudēju ģimeni. Zaudēju visu to, kas man ir svarīgs.
-Nina, mosties!- kāds sauca.
-Var būt uzlej viņai virsū aukstu ūdeni?- kāda balss vienaldzīgi uzprasīja.
-Edij, viņa taču bija tava meitene. Vai tevi viņa it nemaz neuztrauc?- Emma šokēta vaicāja.
-Bija nevis ir,- viņš atbildēja.
Un tad es atvēru vaļā acis. Neko neteicu par sarunu, kas norisinājās starp Emmu un Ediju. Vismaz tagad zinu, ka Edijam neesmu vajadzīga. Tikai kārtējā meitene, kuram viņa uzbāžas. Bija muļķīgi cerēt, ka viņš neizmainīsies. Ja jau Deniss un Aleksis ir savā ziņā mainījušies, tad tas nevarēja neskart arī Ediju. Mēs visi savā ziņā esam mainījušies un tas mani nedaudz baida.
-Nina! Vai tev viss labi?- Emma stāvēja un vicināja rokas. -Pag, es tev palīdzēšu piecelties.
Emmas rokas drebēja un viņa palīdzēja man piecelties sēdus. Meitene aizlika man aiz muguras vēl vairāk spilvenu un es iekārtojos tajos ērtāk. Pateicībā es uzsmaidīju viņai. Acīmredzot mana seja nebija tā pati skaistākā pašlaik, jo Emmas lūpu kaktiņi pacēlās tikai mazdrusciņ un tad tas bija neīsti.
-Padzerties,- nočerkstēju kā veca vecene.
-Tūlīt!- Emma ielēja man glāzē ūdeni un pasniedza man.
Tiklīdz biju padzērusies, es beidzot varēju aplūkot telpu, kur esmu. Un es ta' domāju, kāpēc manā istabā ir tik jocīga smarža? Šī pat nav mana istaba. Šī ir slimnīcas telpa. Par laimi tikai vienam cilvēkam. Nevar būt, ka mani ievainojumi ir tik slikti, ka mani vajadzēja vest uz slimnīcu. Brāļi taču zina, ka man nepatīk slimnīcās būt ilgāk par dažām minūtēm. Nojauta saka, ka man te vajadzēs pabūt nedaudz ilgāk par dažām minūtēm, iespējams, ka pat dienām.
-Kā jūties?- Emma norūpējusies jautāja un apsēdās uz gultas maliņas.
-Viss ir labi, Emm,- pasmaidīju.
-Ē... būšu godīga - nesmaidi. Tas tur plānprātiņš tev seju nedaudz pabojāja,- Emma bēdīgi noteica.
-Žēl gan, jo tava seja bija pat ļoti skaista,- Ādams ienācis manā palātā, uzsmaidīja man.
-Sveiks,- apspiedu smaidu.
Negribu nobiedēt Emmu ar savu smaidu. Īstenībā man pat bail iedomāties, kas man tur uz sejas notiek. Tomēr par spīti visam, es vēl spēju pasmaidīt. Var būt tiešām tā "izrunāšanās" mani ir atbrīvojusi? Pastāv varbūtība, ka viss drīz būs labi un mēs visi būsim kopā. Kaut arī ne tādi kā vienmēr, paskatoties uz Ediju.
