Ziemā sēžot kojās, uznāca trakas galvas sāpes. Protams, mani labie kaimiņi, gribēdami izpalīdzēt, iedeva zāles pret migrēnu. Sākumā viss bija labi, līdz sāka parādīties blakusefekti. Pārcilvēciskas spējas rakstīt stāstus un šis stāsts ir viens no tiem. Ceru, ka patiks un pieņemšu jebkāda veida kritizāciju
Pazudis tīklā14
90
0
Lauris, parasts jaunietis, ar it kā parastu dzīvi. Skolā viņš nebija teicamnieks, bet nesekmīgo sarakstā arī nebija. Neviena neievērots, viņš sēdēja skolas solā, ar telefonu rokās. Viņa dzīvē internetam bija liela nozīme. Datorspēles bija viņa aizraušanās. Nebija tādas spēles, ko viņš nebūtu izmēģinājis. Brīvo laiku viņš pavadīja savā istabā, pie datora. Viņa vecāki bija diezgan vienaldzīgi. Galvenais, lai dēls nesāktu lietot alkoholu, vai narkotikas. Arī pārāk daudz draugi viņam nebija. Daži interneta paziņas, ar kuriem pa retam kopīgi paspēlēja kādu spēli onlainā, bet tos nevarēja nosaukt par draugiem. Vairāk par izmantotājiem, jo Laurim ar naudu problēmas nebija. Visas jaunākās spēles viņš jau bija pasūtījis pirms to izlaišanas datuma. Šie paziņas nevarēja atļauties nopirkt katru jaunāko spēli, tāpēc viņi sēdēja uz Laura rēķina. Savā ārējā izskatā Lauris neielika nekādus līdzekļus, viņam bija vienalga, ko par viņu domā viņa skolas biedri. Viņš staigāja parastos džinsos, parastā jakā, parastās kedās. Visvienkāršākajās drēbēs. Ar gariem un bieziem matiem viņš pavadīja savu dzīvi rutīnā – ejot uz skolu, atnākot mājās, līdz vēlai naktij sēžot pie datora. Tāds bija viņa dzīves mērķis, un viņam neko citu nevajadzēja.
Pilsēta, kurā Lauris dzīvoja bija liela. Cilvēki bija steidzīgi. Viss bija vienmuļš un pelēks. Visapkārt notika kaut kādi būvdarbi. Pilsēta visu laiku tika uzlabota, bet tās iedzīvotājiem bija salīdzinoši vienalga. Toties pilsēta varēja lepoties ar savu inteliģences līmeni. Visas jaunākās tehnoloģijas nāca tieši no šīs pilsētas.
Lauris bija vienīgais no jauniešiem, kurš tik ilgu laiku pavadīja pie datora. Viņš nekontaktējās ar saviem vienaudžiem reālajā dzīvē. Viņš nebija kautrīgs, viņam vienkārši nepatika cilvēki. Skolā daudzi viņam bija prasījuši – kāpēc viņš tāds dīvains? Viņš pat to neievēroja. Ar laiku, jau visiem tas apnika un viņi vienkārši neinteresējās par Lauri. Viņš bija kā spoks.
Reklāma
Bija decembra vidus, bija uzsnidzis pirmais sniegs, ielās sāka parādīties minimāls krāšņums. Bija ziemassvētku laiks. Vienīgais laiks, kad cilvēki izlīda no savas pelēkās čaulas un svinēja. Iepirkšanās notika pilnā sparā, visi centās iegādāties vislabākās dāvanas saviem tuvajiem. Laura, ģimene bija tajā skaitā. Laura tēvs, katru gadu tieši ziemassvētkos nopirka detaļas datoram. Tā skaitījās kā ziemassvētku dāvana. Bet šogad darba dēļ viņš nepaspēja uz veikalu, lai iegādātos šīs detaļas. Skrienot, un meklējot veikalus, kuri vēl būtu vaļā, viņš uzdūrās uz mazu mājiņu. Maza reklāma bija pie durvīm – Datorsistēmu remonts. Cerēdams kaut ko, tur iegādāties viņš iegāja iekšā. Tur pie datora sēdēja sieviete. Pāri 30 gadiem. Izskatījās, ka dienas gaismu viņa nav redzējusi mēnešiem. Viņa pat nepaskatījās uz Laura tēvu, bet uzreiz pateica – Esat ieradušies pēc dāvanas? Laura tēvs izbrīnīts stāvēja un īsti nesaprata, kas notiek. Viņš apsvēra domu iziet, bet zināja, ka vajag nopirkt dēlam dāvanu. Tā bijā kā tradīcija. Viņš atbildēja īsi un konkrēti – jā! Sieviete piecēlās un aizgāja uz blakus istabu. Pēc pāris minūtēm viņa atgriezās ar mazu kastīti rokās. Viņa iedeva to Laura tēvam rokās un apsēdās atkal pie datora, bet tagad jau ar smaidu sejā. Laura tēvs prasīja cena, bet viņa tikai atbildēja – Tā tāda neliela ziemassvētku dāvana. Viņš prasīja kas tā ir pa lietu, bet sieviete nespēja konkrēti atbildēt. Viss ko viņa pateica, ka to drīkst izmantot tikai viens cilvēks, un visa nepieciešamā informācija būs rakstīta uz mazas lapiņas kastītes iekšpusē. Priecīgs par ieguvumu viņš devās mājās.
Lauris sēdēja pie datora, viņa tēvs ienāca istabā un smaidīgs savam dēlam pasniedza kastīti. Neko daudz nepārrunājot, Laura tēvs izgāja no istabas. Lauris atvēra kastīti un ieraudzīja tur vadu, kaut ko līdzīgu displejam un lapiņu. Uz lapiņas bija rakstīts kā pieslēgt iekārtu pie datora. Īsti nesaprastdams notiekošo viņš sāka darīt visu, kas rakstīts uz lapiņas. Pieslēdzot iekārtu, uz datora izleca paziņojums. Sākās iekārtas uzstādīšana. Pēc divām stundām izleca nākamais paziņojums, kurā bija rakstīts, lai Lauris uzliek roku uz iekārtas displeja. Viņš sajuta tādu kā iedzelšanu rokā un vairs nespēja roku noņemt no iekārtas. Viņš jūtas paralizēts, neaptverot situāciju, viņš tai paļāvās. Pēkšņi viņš vairs neko neredzēja. Viss bija tumšs. Viņš ar kreiso roku pieskārās savai labajai rokai, ar kuru bija piekļāvies pie mistiskās iekārtas, bet iekārta bija pazudusi. Cenšoties kaut ko saredzēt viņš pamanīja mazu spuldzīti. No tās nāca minimāla gaisma. Piegājis tuvāk, viņš ieraudzīja slēdzi. Nezinādams, kas notiks, viņš ieslēdza slēdzi. Mazā spuldzīte pēkšņi izgaismoja visu telpu. Viņš atradās baltā istabā. Istabas vidū bija galds uz kuras atradās spuldzīte ar slēdzi. Šoku radīja tas, ka spuldzīte nebija pievienota nekādam strāvas avotam. Viņš savu dzīvi pie datora bija pavadījies diezgan ilgi. No tehnikas viņš saprata pietiekami, bet nespēja izskaidrot, kā spuldzīte spēja izstarot gaismu?
Turpinājums sekos..
Tev patiks šie raksti
