Čau tauta, izdomāju publicēt jums pašas rakstīto stāstiņu. Tā nosaukums ir "Patiesās jūtas", neesmu nekāda te Aspazija vai Stephanie Meyer vai sazin kas vēl, tāpēc varbūt par stāsta saturu savus negatīvos komentāriņus paturiet pie sevis, katram sava gaume. ;)
Patiesās jūtas.
Viņi bija laimīgi kopā. Kopā smējās, kopā bēdājās. Taču vienu dienu puisis izdomāju izstrādāt ļaunu joku. Viņš nebija domājis, ka viņš meitenei ir tik svarīgs.
Tā vienu dienu, kad viņi abi sarakstījās internetā, viņš uzrakstīja meitenei, ka viņš šķiras no viņas. Meitenei sariesās asaras acīs, viņa nevarēja normāli paelpot. Bija tāda sajūta, it kā sirds būtu pārsprāgusi miljons sīkos gabaliņos. Viņa pat viņam neatbildējusi, izgāja no visām interneta adresēm, kurās viņa bija un aizcirta ciet portatīvo.
Ierāvusies gultā vienā stūrītī, ar rokām apņēmusi ceļus, viņa sēdēja un raudāja. Tad iezvanījās telefons. Tas bija viņš. Viņa paķēra telefonu, pacēla un aiz dusmām teica visu ko tajā brīdī domāja. „Kādā sakarā tu zvani man vēl?! Gribēji dzirdēt kā es raudu ja??” „Nē...,” puisis nepaspēja pateikt savu sakāmo līdz galam kad meitene jau atkal teica: „Es laikam tev neko nenozīmēju ja tu mani pameti! Bet tavai zināšanai, tu man nozīmēji pilnīgi visu! Es nevarēju iedomāties dienu bez tevis! Atceries kā bija sākumā? Visu to laiku es gribēju būt pie tevis! Katru dienu domāju par to, cik jauki būtu, ja būtu ar tevi! Lēnām, bet tomēr es tevī iemīlējos! Tad vienkārši viss izjuka. Visu to laiku, kad nebijām sazinājušies, es domāju tikai par tevi! Manā sirdī sēdēja divas lietas – mīlestība un cerība. Viņas abas bija ierāvušās stūrītī un runāja par tevi. Cerība – viņa visu laiku cerēja un deva arī mīlestībai cerību, ka mēs būsim atkal kopā! Taču mīlestība samazinājās, jo bija pagājis jau pus gads. Mīlestība bija palikusi pavisam maza, tāpat arī cerība. Bet tad, vienu dienu tu man uzrakstīji. Mīlestība un cerība satrūkās. Viņas jūsmoja. Ar katru dienu, kuru runājām, mīlestība un cerība pieauga! Mīlestība gan to darīja ātrāk. Tā tu man beidzot uzjautāji to jautājumu, kuru tik ilgi es gaidīju! Es piekritu! Mīlestība uzreiz bija pa visu sirdi, bet cerība bija izpildījusi savu uzdevumu un laimīga izgaisa! Taču uzradās jauna cerība. Tā bija cerība, ka tu nekad, nekad mani nesāpināsi un ka mēs būsim kopā ilgu, ilgu laiku!” Meitene pateica to, to ko viņa tajā brīdī domāja, ar asarām acīs, kuras ritēja pāri vaigiem. Puisis to visu noklausījās un savā ziņā gan pārdzīvoja, gan bija priecīgs par to, ka viņš tā izdarīja. Viņš negribēja lai meitene pārdzīvo. Viņš nebija gaidījis ko tādu no viņas! Taču beidzot viņš zināju visu, visu ko viņa domā. Viņš nemaz nebija zinājis, ka meitene viņu mīl! Meitene turpināja: „Tu vienkārši esi ideālākais cilvēks, kuru jeb kad esmu satikusi, darīt jebko dēļ tevis, bet acīmredzot, es neesmu pietiekami laba tev.” Viņa bija pabeigusi savu sakāmo. Viņa raudāja. Tad puisis teica: „Piedod, ka es tā izdarīju! Es nemaz negribu šķirties no tevis! Nebija gaidījis, ka tu to tik asi uztversi. Tiešām, lūdzu, piedod!” Meitene piedeva puisim. Šis atgadījums nostiprināja viņu attiecības un neviens viņus nevarēja izšķirt.
