Lidostā ieradāmies ļoti laicīgi. Īpašība, kas man un mammai bija kopīga: mums nepatika kavēt.
Kamēr nodevu bagāžu, un piereģistrējos lidojumam, mamma bija man sarūpējusi ūdens pudeli un dažus našķus, lai 6 stundu ilgais lidojums, mani nenomocītu pa galam.
Drīz vien atskanēja paziņojums, ka ir sākusies iekāpšana uz man vajadzīgo tiešo reisu uz štatiem.
- Un atkal, tu aizbrauc.- asaras valdot mamma noteica.
-Māmm, neraudi. Nejau es pa visam pazūdu.- Uz atvadām mammu apskāvu.
-Dod ziņu, kad esi galā.-
-Apsolu, kā būšu galā padošu ziņu. -
Vēlreiz apskāvu mammu, un piekārtojusi savas saules brilles uz galvas, es pagriezos lai dotos uz iekāpšanu.
Lidmašīnā stuarte ierādija man manu vietu, un prasija vai tas man ir viss, ko esmu paņēmusi līdzi.
Ar viņas skatienu sapratu, ka tas bija domāts par datorsomu un ūdens pudeli, un dažiem našķiem.
- Jā, tas būs viss.- laipni atteicu, un izvilku no jakas kabatas austiņas, kuras iespraudu savā datorā. Datoram biju uzlikusi lidmašīnas režīmu, līdz ar to nevienam traucēt nevarēju. Biju nolēmusi sevi izklaidēt ar vienu grāmatu, kas likās visai interesanta pēc nosaukuma.
Blakus man tika nosēdināts, kāds pusaugu zēns, kurš laiku pa laikam ar acs kaktiņu skatijas, ko es daru datorā, un jau kopš apsēšanās brīža nemierīgi dīdijās un mammai kura sēdēja ejas otrā pusē, visu laiku nācās viņu sabārt, lai sēž mierīgi.
Drīz vien jau vēstija paziņojums, ka visiem ir jāpiesprādzējas, un lidmašīna lēnām devās uz pacelšanos.
Negulētā nakts bija devusi savu, un drīz vien pēc pacelšanās, man sāka nākt virsū snauda.
Noliku datoru malā, un stuartei palūgusu pledu, es austiņas pārslēdzu telefonu, kurā atradu diengam mierīgu un klusu pleilisti, es mēģināju vismaz kaut nedaudz pasnaust.
Nezinu, cik ilgi biju gulējusi, bet pamodos no nelielas turbulences. Vismaz nedaudz pasnaudu. Lidojums vēl nebija beidzies, tātad vēl kādas dažas stundas būs jālido.
Blakus sēdošais, nemierīgais zēns arī bija atlūzis, un viņa mamma tik laiku pa laikam uzmeta kādu skatienu viņam. Sapratu,ka gulēt tāpat vairs nevaru, es savu pledu uzklāju zēnam, bet pati atkal ķēros pie datora.
Man likās, ka lidojums ilga mūžīgi, bet beidzot bijām piezemējušies, un drīz vien jau varējām atstāt savas vietas. Lidostā sagaidiju savu bagāžu, un devos uz izejas pusi, ar cerību ka tēvs nebūs atkal ieracies darbos un sagaidīs mani tur.
Tēvs tomēr nebija ieradies, bet mani sagaidija viņa šoferis Džeimss, kurš stāvēja savā uzvalkā tik cienīgi, un rokās turēja plāksnīti ar manu vārdu un uzvārdu. Tā vien šķita, ka plāksnīte bija no kāda īpaša dārgakmens, laigan patiesībā tā bija parasta plastmasas tāfelīte, kurai virsū uz baltu krītu uzrakstīts sagaidāmā vārds uzvārds.
-Sveiks, Džeimss. Tad tu esi manā sagaidītāja vietā?- Smaidot devos klāt, vīrietim.
- Sveika, Sveika. Tā tiešām esi tu?- viņš neticīgi pārjautāju ar skatienu nopētot mani no galvas līdz kājām.
-Jā, tā tik tiešām esmu es. Ejam?
-Bet protams. Dod, es paņemšu bagāžu. Kā lidojums?
-Paldies, Džeimss. Lidojums bija garšs. Lidošana nogurdina. Kur tēvs?
-Ofisā. Viņam bija svarīga tikšanās. Bet drīz cerams būs jau atbrīvojies.
Bijām jau pienākuši pie mašīnas, kamēr Džeims ielika manu bagāžu mašīnas bagāžniekā, es jau biju ielīdusi mašīnas salonā.
- Kā braucam: sākumā līdz dzīvoklim nolikt bagāžu un tad uz ofisu, vai pa taisno uz ofisu?
-Braucam līdz dzīvoklim. Gribu nomainīt drēbes, un tad uz ofisu pie tēva.
- Āaaa, Kristiāna, kamēr neaizmirsu. Dāvana, ko sūta tev.- Džeims noteica, un pasniedza man skaisti iesaiņotu dāvanas kastīti.
- Džeims, es tev jau reiz lūdzu: Sauc mani par Kristu. Visi mani tā sauc.- noņurdēju.
Mašīnas motors iedūcās klusi kā bitīte, un es aizmugurē uz ādas beņķa iekārtojusies, plēsu vaļā dāvanu, kas bija jauns telefons.
Tētis bija pacenties, nosmīnēju.. Ooo.. pat ar simkarti. Lieliski.
Ievadijusi mammas nummuru, es viņai aizsūtiju sms, ka esmu piezemējusies un tagad braucu uz dzīvokli.
Atlikušo ceļu līdz dzīvoklim biju aizņemta ar jauno spēļmantiņu: telefonu.
