Pašnāvības stāsts 38

Viņa pusaudža gados,viņam bija ļoti daudz radu un draugu,pie kuriem doties,kad viņš bēga,skrienot no mājas uz māju,darot visu lai izvairītos no ieslodzījumiem un bērnu labklājības sistēmām.

Kā mūsu draudzība auga,es sapratu,cik liela potenciāle viņam bija,bet pēc veselas nakts ar lielu alkohola daudzuma lietošanu,viņš gandrīz pieļāva savas dzīves lielāko kļūdu.Viņs ielauzās mājā,un centās aplaupīt narkotiku dīleri.Viņš uzbruka mājsaimniekam un draudēja viņam.Tas bija briesmīgs uzbrukums.Biegu beigās,tika izlemts,ka iesēdinās viņu federālās aizturēšanas centrā.

Es ļoti cerēju un bieži lūdzu dievu pār savu draugu.Es iepazinu to daļu no viņa,kuru esmu pārliecināta,ka neviens nekad nesapratīš.Mans draugs spēja būt tik apburošs,tik labs kompanjons,tik nevainīgs...gluži kā bērns.Pazudis zēns.Mans draugs bij pazudis zēns un es biju apņēmusies palīzēt viņam aatrast sevi.Atrast savu ceļu un kļūt par pilvērtīgu sabiedrības locekli.

Pēc gada ar pusi viņu izlaida no cietuma,pēc tam kad viņu tur iesēdināja.Es atbalstīju viņu un viņa izlaišanu.Viņam bija divi bērni,kurus izšķīra no viņu mātes dēļ izlaišanas no cietuma.Mēs runājām par viņiem visu laiku.Viņš viņus ļoti mīlēja.Viņš juta,ka viņu dēļ spētu mainīt savu dzīvi.Es pārliecinājos,ka viņš satiktu savus bērnus pēc iespējas ātrāk,darot 3 ar pus stundu ceļu uz noteikto vietu ar viņa dēlu,meitu,draudzeni,kā arī ar manu vīru un bērniem.

Nepagāja pat mēsesis,kad viņš atkal sagādāja sev lielas problēmas.Pat ja es biju ļoti vīlusies,es biju apņēmusies likt viņam ieklausīties.Viņam nenācās to iemācīties caur grūto ceļu.Viņam bija drošas mājas kurās griesties,viņam bija emocionālais,financiālais un garīgais atbalsts no manas un viņa ģimenes.Atkal viņa inpulsīvā uzvedība sagādāja viņam problēmas.Tas bij kas tāds,ko viņš nespēja panest.Viņš tik bieži bija tajā pašā cietumā nonācis,ka likās ka viņs ir pidžam ballē ar saviem vecajiem draugiem.Tā viņš pats sev teica.

Tādēļ,kad viņš izdarīja vis neticamāko ziemassvētku vakarā,neviens nebija dāpinātāks vairāk par mani.Tā pat kā daudzi pirms viņa,viņš pakārās cietumā.Ziemassvētku vakarā,viņš man zvanīja uz mājām vairākas reizes.Tajā vakarā man bija strīds ar manu vīru,un viņš neļāva man atbildēt uz drauga zvanu.Es zināju ka viņš zvana,jo man tika atstātas ļoti daudzas ziņas automātisko ziņu atbildētājā.Es nekad neizdabūšu ārā to skaņu,kad viņš man zvanīja atkal, un atkal, un atkal.Kad visu pateica mans vīrs;"Vai tu viņam neesi darījusi pietiekami daudz jau?Tu par viņu domā vairāk,kā par mani.Pat vairāk,kā par saviem bērniem!"

Kā es varēju būt tik akla?Pirms gadiem ,es ar savu vīru sapratām,ka mēs kļūstam atdalīti,dēļ lielajām atšķiībām.Man ar manu draugu nebij lieta,ko viņš par mani nezinātu,un ne lietas,ko es nezinātu par viņu.Manā laulības grūtākajā posmā,mans draugs darīja visu lai liktu man pārdomāt par mana vīra pamešanu.Gadiem ejot,es atceros un brīnos,Kā draudzība,kas mums bija,negatīvi ietekmēja manu laulību,pat ja mums nebij nekādu domu tā darīt.Mums pat nebija sexuālas attiecības.Tā bija uzticama draudzība ar ļoti daudzām pozitīvām sarunām.,kompromisiem un sapratni.Viss,kas pietrūka manā laulībā.

Par laimi,mans draugs man ieskaidroja,kādas problēmas tas sagādātu,un kā mani bērni justos,ja es pamestu savu vīru dēļ viņa.Es paliku laulībā,un tagad šis.Kā mans vīrs varēja būt tik nekompetens un savtīgs?Pēc visām sāpēm...pēc visa,es paliku laulībā,jo mans draugs mani pierunāja.Nav lielākas sāpes,kā sāpes,ko izciešs bērns,kad vecāki šķiras.Cik muļķīgi bij man palikt.Cik mūļķīgi man bij domāt,ka lietas pašas nokārtosies.

Beigu beigās,es spēju vainot tikkai sevi...par sabojāto laulību,un vēlāk,drauga pašnāvību.Bet manas domas bija pilnas ar mana drauga pašnāvību.Man bij tik daudz jautkājumu,kā;"Kā viņš spēja tā nodarīt saviem bērniem?Kā viņš spēja nodarīt to savai ģimenei?Ko es palaidu garām?Ko es nespēju redzēt?Kādēļ es neredzēju viņa centienuslaboties uz labo pusi?Vai ražīga sabiedrības locekļa loma bij pārāk liels spiediens viņam,ka nebij citu izeju?Kapēc?"  Esmu nokaunējusies to atdzīt,bet es žēloju pati sevi.gluži kā:"Bet kā ar mani?"

Laikā domas,lūgšans un vairāk kārtīga apdomāšanās,un manas pašas misija uzzināt vairāk par pašnāvību,es beidzot nonācu pie secinājumiem.Mana drauga pašnāvība nav saprotama,un iespējams nekad netiks saprasta.Laikam ejot,neviena rēta netiek dziedēta.Es iemācījos sadzīvot ar zaudējumiem.Šad tad es vēl satieku viņa bērnus.Es nespēju beigt domāt,vai mans draugs bij domājis par sekām,ko atstās mums.Es ceru ka viņš saprot,ka viņš palielināja cerības par savu bērnu pašnāvību.Es nekad nebūšu tāda pati.Es nekad nemīlēšu tā pat.Kurš zināja,ka tik stipra mīlestība spēs tik ļoti sāpēt.

Es pavadīju stundu sēc stundas žēlojoties un pārdzīvojot.Tā nav slavas medaļa.Es to uzkatu kā...lūztošu stikla glāzi.Šad tad es saņemu drosmi lai aizietu uz pasākumu dienā,kas ir veltīts pašnāvniekiem.Es piedalos pašnāvības novēršanās,cerot kādu dienu novērst Indijas pašnāvības.Es gribu turēt sarunas pie dzīvības.Es agrāk domāju ka runas par pašnāvību tikai palielina gribu nomirt.Tagad es zinu daudz vairāk.Mans draugs nekad nerunāja par pašnāvību,un pat nedeva nekādas zīmes ka grib izdarīt pašnāvību,Pēc nāves,man pateica viņa ģimene un draugika viņš vairākas reizes ir mēģinājis sevi nobeigt kopš pusaudža gagiem.Tagad es saprotu,ka nemaz tik labi viņu nepazinu.

Tagad es saprotu,ka viņa uzvedība liecināja par bezspēku.Tagad es saprotu,ka mīlestība un draudzība,kas mums bija bij ļoti vērtīga.Es vairs nevainoju sevi,ka uzliku tik daudz prasības mūsu draudzībā.Lielais atbalsts,ko viņš man smiedza.Jaukie vārdi dēļ vēstulēm,tagad es saprotu,ka man jābūt viņam pateicīgam par laiku ,ko mēs kopā pavadījām.

Es ceru ka viņš lepojas ar šķēršļiem,kuriem esmu gājusi cauri,un darbu,ko esmu izvēlējusies.Es strādāju garīgās veselības nodaļā.Es ceru,ka kādreiz spēšu mainīt un dot cerību manu pacientu dzīvēs.Vienu dienu,pašnāvību neuzkatīs kā iespēju,tā tiks novērsta.