Pirmā nodaļa un citi mani darbi atrodami šeit
-Iebraucam maķītī,- Mārtiņš, pret kura vēderu balstījās mana galva, ierosināja. Pārējie sāka protestēt,- Nu bet es gribu salātus,- Mārtiņš pukstēja un cerīgi paskatījās uz savu brāli Dāvi, kurš sēdēja pie stūres un aizdomīgi smīnēja.
-Uz makdonaldu iet pēc salātiem ir tas pats, kas iet uz prieka māju pēc apskāviena,- Dāvis pateica un visi sāka smieties, izņemot mani, jo es šo joku jau biju dzirdējusi.- Iebrauksim atpakaļceļā. Mēs jau kavējam.- to pateicis, Dāvis paātrināja mašīnas ātrumu. Visas sarunas, kuras vairāk vai mazāk bija par skolu pieklusa, kad mašīna apstājās skolas stāvlaukumā. Vispirms izkāpa Dāvis un Kārlis, abi puiši atvēra abas aizmugures puses durvis un vispirms izcēla no mašīnas mani.
Kad tas bija izdarīts, Dāvis pasniedza manu somu un es pieliecos pie atpakaļskata spoguļa, lai piekārtotu matus, kuri bija savēlušies uz pakauša. Atbalstīju somu pret celi un centos sameklēt ķemmi, bet tas bija velti, jo mašīna, kas pabrauca garām Dāvja mašīnai iebrauca peļķē, kas izraisīja ūdens šalti, kura trāpīja man un samērcēja mani līdz apakšveļai.
Apstulbusi stāvēju iepriekšējā pozīcijā un nospļāvos. Kad no acīm izslaucīju slapjumu, pamanīju, ka daudzi skatās uz mani un tas nebija patīkami, jo daži no šiem skatieniem bija līdzjūtīgi, citos varēja manīt izsmieklu.
-Nu forši, burvīgi,bļāviens, neciešami!- es dusmās izkliedzu un sasēju matus biezā bizē, lai izspiestu no tiem ūdeni. es sāku nožēlot, ka biju uzvilkusi baltu krekliņu, jo nu tam cauri rēgojās mans melnais krūšturis un krekliņa audums bija pieplacis manam augumam, liekot man izskatīties kā vienai no tām meitenēm, kuras piedalās „slapjo T-kreklu konkursos”. Mašīna, kura mani apšļakstīja, bezkaunīgi apstājās blakus Dāvja mašīnai un tās izkāpa puisis, kurš uzreiz paskatījās uz mani. Man par lielu brīnumu, viņš izskatījās nokaunējies. Puisis aizslēdza savu mašīnu un pienāca man klāt.
-Piedod, es tevi nepamanīju,- puisis atvainojās un novilka savu balto jaku, ko pasniedza man,- Es nepamanīju, ka tur ir peļķe.-
Ātri uzvilku jaku mugurā un sakārtoju matus pāri pleciem.- Tiešām, piedod,- puisis atvainojās un no kabatas izņēma salvešu iepakojumu,- Varbūt tas kā palīdzēs?
-Tu jau gana palīdzēji,- es nošņācos un pagriezos, lai dotos prom. Taisnā ceļā devos uz skolu un jutos maksimāli apkaunota par to, ka manas kedas žļurkstēja kā jūrnieka zābaki.
-Nebiju domājis, ka Ritvars Grava kādreiz uzrunās kādu meiteni,- Dāvis, mani panācis, sacīja.- Un tu viņam šitādu cirku sarīkoji. Malacis, meitēn!- Dāvis mani uzslavēja un mēs uzkāpām augšup pa skolas kāpnēm.
-Kas viņš vispār tāds ir?- es ar jakas piedurkni nosusināju seju un iegāju pa durvīm, ko Dāvis man atvēra,- Deram, ka tas bija speciāli?
-Viņš ir no hokeja komandas, cik zinu, spēlējot Rīgā, šausmīgi lecīgs tips,- Dāvis man stāstīja,- starp citu, viņš pazīst Ģirtu.
-Nu un?- es neiecietīgi viņam gandrīz uzkliedzu. Vairakkārt ieelpoju un atvainojos draugam.- Piedod, vienkārši, es negribu domāt ne par Ģirtu, ne par sekām, ko viņš atstāja.
-Saprotu,- Dāvis sacīja un mēs devāmies uz bioloģijas kabineta pusi. Abi apsēdāmies pie sienas viens otram pretī,- Kā tu jūties?
-Viss kārtībā,- es pārliecināju Dāvi,- Tikai es šobrīd esmu nenormāli dusmīga, jo vēlāk es smirdēšu pēc lupatām. Varētu Otto pasūdzēties,- paskatījos uz Dāvi, kurš jau vairs manī neklausījās un tā vietā skatījās savā telefonā. Pikti nopūtos un pārbaudīju, vai grāmatas nav slapjas un biju ļoti priecīga, ka tās no samirkšanas pasargāja apvākojums.
Drīz vien pie kabineta sāka pulcēties arvien vairāk cilvēku, kad pie manis notupās tas pats puisis, kurš mani apšļakstīja.
-Ko tev vajag?- es dusmīgi viņam prasīju un puisis man par atbildi pasniedza dvieli.- Tu smejies par mani?- es izrāvu dvieli viņam no rokām,- Tev neapnīk?
-Tas nav domāts kā joks,- puisis attaisnojās. – Gribēju palīdzēt...
-Tu jau daudz esi palīdzējis,- es noņurdēju,- Ej, no kurienes nācis.- atskanēja zvans un puisis piecēlās kājās un aplika rokas man ap vidu, lai iečukstētu ausī.
-Labāk nelecies, meitēn,- puisis man piekodināja un atrāvās no manis tā, it kā nekas nebūtu noticis. Jau gribēju atdot viņam dvieli, kad puisis jau kāpa lejā pa kāpnēm. Noslaucīju seju ar dvieli un, kad grasījos to salocīt, pamanīju, ka tam ir piestiprināta zīmīte.
