Emīlija
Neticami, ka viņa ir atgriezusies. Devusies atpakaļ uz vietu, kur sākās viss pagrimuma periods. Uz vietu, kur viņa pirmo reizi iepazina, kas ir bezizeja. Emīlija ciešāk ieķeras savā nelielajā mugursomā, kur ietilpst visa viņas nelielā iedzīve un pāris Doloresas gatavoti našķi.
Viņa vairs neilgojas pēc dzīves simtiem kilometru attālumā. Atvadas bija skumjas, šķiet, viņa vilcienā izraudāja visu ķermenī esošo šķidrumu, tomēr pēc tam nāca savāds atvieglojums. Viņa bija veiksmīgi tikusi pāri šim posmam un devusi vietu kaut kam jaunam...jeb atgriezusies pie vecā.
Jau vilcienā meitene saprata, ka viņai nemaz nav, kurp doties. Ar kabatā esošo naudu pietiktu vien pāris naktīm vislētākajā hostelī un pēc tam atlikusī dzīve būtu jāaizvada uz ielas, ubagojot centus. Pilsēta itin nemaz nav mainījusies – netīrās ielas un biedējošās vārtrūmes, augstās celtnes un spilgtās reklāmas, kas kliedz, lai cilvēki iegādājas lietas, kas nemaz nav viņiem vajadzīgas, bīstamas bandas, netīri, smakojoši bezpajumtnieki, steidzīgi cilvēki, kas lūkojas tikai savos viedtālruņos, neievērodami neglīto realitāti ārpus ekrāniem. Tas viss vēl aizvien ir tepat.
Nevarētu teikt, ka Emīlija jūtas tā, it kā būtu atgriezusies mājās, tomēr viņa izjūt drošības sajūtu. Šeit viss ir zināms, nav nekā sveša. Viņa spēj orientēties mazajās ieliņās, zina vietas, kur iespējams nozagt pārtiku, alkoholu un zina labākās narkotirgoņu atrašanās vietas. Viņa tik sen nav lietojusi tās vielas, ka gandrīz ir aizmirsusi, ka tās vispār eksistē šajā juceklīgajā pasaulē.
Emīlija paceļ skatienu un uzlūko milzīgo angāru, kas no ārpuses izskatās noplucis un pamests. Viņa ir klāt un atpakaļceļa vairs nav. Viņa vairs nevar apgriezties uz papēža un doties prom, atpakaļ neskatīdamās. Meitene ilgojas pēc Kerijas un arī visiem pārējiem biedriem. Viņa tikai cer, ka Keita nav savārījusi pārāk lielas ziepes un ka pārējie pieņems viņu atpakaļ.
Pirms došanās iekšā, viņa ievelk plaušās krietnu devu pēc auto izplūdes gāzēm smakojošo gaisu un 5 reizes ar kāju uzsit pa metāla durvīm. Šāds ir viņu kods, lai pārliecinātos, ka nācējs ir savējais, nevis kruķis vai kāds cits nepatikšanu meklētājs.
Durvis atver Jorenss, gara auguma puisis ar milzīgu septumu nāsīs. Viņs pakāpjas malā, ne vārda nebilzdams, un ielaiž Emīliju iekšā. Angārā īsti nekas nav mainījies. Tā pati noplukusī vide, tie paši narkotiku krājumi uz galdiem un miljons pudeļu. Emīlija vēlreiz ieķeras savas somas plecu lencē un dziļi ieelpo. Viņai gribētos mesties bēgt, bet arī tagad ir par vēlu.
-Kur tu, sasodīts, biji nozudusi? - Jorenss aiz muguras ierunājas dobjā balsī. Viņa sajūt cigarešu dūmus, kas kņudina degunu.
-Garš stāsts, tu neticēsi. - Emīlija pagriežas pret puisi un viņš pasniedz viņai cigareti. Cik dāsni, kaut gan Emīlija jau tagad zina, ka viņš gaida arī kaut ko pretī.
Viņi iesēžas netīrajā dīvānā, izvairīdamies no milzīgajiem caurumiem, kas radušies cigarešu dzēšanas procesā. Emīlija aizdedzina cigareti un mierpilni ieelpo dūmus. Viņa ir pārgurusi.
-Cik labi, ka Janiss nav šeit, tu tā no viņa atrautos. Kāpēc tu aizbēgi kopā ar Ediju? - Jorenss neliekas mierā. Emīlijai nav ne jausmas, par ko viņš īsti runā, jo pēdējā reize, kad viņa pati šeit bija, bija tad, kad Janiss atstiepa jaunas narkotikas un lika viņai tās testēt.
-Es... - Emīlija neērti sagrozās dīvānā, nezinādama, ko teikt.
-Tu pameti Keriju un aizbēgi ar to tirliņu. Starpcitu, kur viņš tagad ir? Es no viņa izsitīšu pēdējās smadzeņu paliekas. - Viņš sažņaudz pirkstus dūrēs, atklājot notetovētos pirkstu kauliņus, - Ar tevi es izdarītu to pašu, ja tu nebūtu skuķis. - Jorenam tas nemaz nav skaļi jāsaka, jo Emīlija to saprot pati.
-Kur ir Kerija? - Tas ir nākamais jautājums. Jau agrāk viņa ir stājusies pretī draudzenes dusmām un godam tās izturējusi, tāpēc viņa ir gatava stundām ilgi klausīties vispirms Kerijas pārmetumos, tad dusmās un visbeidzot raudās.
Jorenss tikai papurina galvu un kārtējo reizi apdzēš izsmēķi pret nabaga dīvāna jau tā caurumoto audumu.
Viņš nepaspēj atbildēt, kad angārā iebrāžas pārējie grupējuma dalībnieki. Pazīstamas sejas mijas ar svešiniekiem, bet neviena no tām nepieder Kerijai. Emīlija automātiski pieceļas kājās un jūt, ka tās nevaldāmi trīc. Sasodīts, kopš kura laika viņai ir bail pašai no saviem čomiem...
Neviens nenāk ar viņu sasveicināties, kā agrāk. Visi velta meitenes virzienā tikai pagalam nosodošus skatienus, tomēr neviens viņu vēl nav patriecis. Kopš viņas aiziešanas daudz kas ir mainījies, tas nu ir skaidrs. Sasodītā Keita vēl visu situāciju ir padarījusi vēl neciešamāku.
-Kur ir Kerija? - Emīlija iejautājas daudz skaļāk. Viņa vēlas beidzot tikt sadzirdēta. Kādam ir jāatbild uz šo jautājumu, grib viņi to vai nē.
Iestājas neērts klusums. Karstgalvis Džonatans pasper uz meitenes pusi soli. Viņa dzird, kā ķēdes, kas piestiprinātas pie zābakiem, nodreb, viņam tuvojoties Emīlijai un iekšēji saraujas no šīs skaņas.
-Ak, tad tagad tev tas interesē, ja? - Viņa tonis ir dzēlīgs, - Vai tas tev interesēja arī tad, kad drāzies ar Ediju, ko? - Puisis paceļ uz augšu Emīlijas zodu, neļaudams viņas skatienam novērsties. Džonatana tumši brūnās acis burtiski deg, un tās ir gatavs sadedzināt Emīliju dzīvu.
-Es nezinu, par ko tu runā. - Viņa tik tikko dzirdami saka, cerot, ka šis murgs ātrāk beigsies.
-Kerija un Janiss cieta negadījumā, vajājot tevi un tavu štuceri. Jūs aizbēgāt, bet viņi guļ komā jau vairākus mēnešus. - Viņš paskaidro un atlaiž Emīliju no sava tvēriena.
Viņa saķer saspiesto vietu un ieliecas ceļos. Kerija cietusi avārijā...Kerija komā...Vairāki mēneši. Tas nevar būt.
-Tu blefo! - Viņa pamazām atgūst spēkus un pārliecību pār sevi. Viņa nevēlas justies vainīga darbos, ko nav sastrādājusi.
-Man vienalga, vai tu tici, vai nē. Viņi ir prom, zuduši. Tevis dēļ! - Viņš paceļ balsi un pārējie automātiski saraujas.
-Ļaujiet man izstāstīt visu, kas ar mani notika. Tas skanēs sasodīti neticami, bet jums ir jātic! - Emīlija cenšas notvert ikviena skatienu. Tas nebūs viegli.
Keita visu ir salaidusi pamatīgā dēlī, neaptverot, ka ar šiem cilvēkiem nedrīkst jokot. Emīlijai ir jāvērš viss par labu, pat, ja izskatās, ka tas nav iespējams.
Nesagaidījusi piekrišanu vai vismaz galvas mājienu, meitene pati sāk runāt. Viņai nav citu iespēju.
*
Emīlijai riebjas slimnīcas. Bērnībā viņa tajās viesojās pāris reizes, kad tēvs bija pārāk stipri iekaustījis māti un tai bija konstatēts žokļa kaula vai deguna lūzums. Viņa pacietīgi gaidīja, kad māte iznāks no ārsta kabinetu ar apbindētu seju un viņas varēs doties mājās pie tā monstra, kurš turpinās savu uzvaras gājienu.
Vēl vairāk viņai riebjas šeit uzturēties tagad. Apliecinājusi slimnīcas personālam, ka viņa ieradusies pie savas māsīcas, meitene dodas uz norādīto palātu. Jau atkal viņai dreb kājas.
Meitene nospiež sterilo durvju rokturi un ieiet tumšā telpā, ko izgaismo tikai naktslampiņa.
Visa situācija atgādina Keitas avāriju, kad viņa pati atvēra acis svešā ķermenī, kas nespēja pakustēties.
-Kerija.. - Emīlija satver draudzenes bālo roku un cenšas aizturēt asaras. Uz viņas sejas ir novietota skābekļa maksa, bet monitors izdod savādas skaņas, - Mosties, mums jāparunā. Tu nedrīksti vienkārši nomirt, ienīstot mani. - Vārdi birst pāri lūpām.
Emīlija zina, ka tas nepalīdzēs. Kerijas ķermenis ir zilumiem klāts, uz sejas ir redzamas vairākas šuvuma vietas.
-Kā tu to pārdzīvosi? - Viņa iesmejas, iedomājoties Kerijas reakciju. Viņa nemūžam nespētu ar to samierināties, ka seja ir izkropļota.
Emīlija vēl kādu mirkli pavada pie Kerijas, turot auksto roku savējā, bet tad uzmanīgi to nogulda atpakaļ. Iespējams, Keitai bija taisnība un Kerija ir pie viņas.
Viņa tikai cer, ka Ketai pietiks prāta un viņa ļaus Kerijai atgriezties pie Emīlijas. Tas ir vienīgais, ko viņa lūdz Keitai, tikai kaut viņa spētu to sadzirdēt.
Meitene vēlreiz uzlūko draudzeni, bet tad nedzirdamiem soļiem pamet telpu. Viņa nāks šurp rīt atkal.
Slimnīcas gaitenī viņu sagaida Jorenss, neveikli sabāztām rokām bikšu kabatās. Viņa pārlieku garais augums te šķiet neiederīgs.
-Viņi tev piedos. - Viņš paziņo.
-Tas būtu neticami. - Emīlija izgrūž. Neviens viņai neticēja. Neviens pats.
-Mums šķita, ka tu sen esi mirusi, bet lūk, brīnumi notiek, un tu esi dzīvāka par dzīvu. - Viņš apliek savu lielo ķepu ap Emīlijas pleciem.
-Galvenais dod viņiem laiku un viss nokārtosies. - Jorenss vēl piebilst.
-Kaut nu tā būtu. - Emīlija tikai nosaka, šajā brīdī iedomājoties par nevienu citu kā tikai Keriju.
