Emīlija
Sevi savākt kopā ir sarežģīti, it īpaši pēc visiem šiem notikumiem, kas norisinājušies pēdējā laikā. Katrs puzles gabaliņš, ko Emīlija apskata, pieder viņai pašai, bet tas vairs neiederas vecajā vietā, lai kā viņa censtos to tur iedabūt.
Ir pagājis kāds laiciņš kopš Lorensa pašnāvības Doloresas virtuvē, taču, šķiet, ka sievietes izmisīgais kliedziens, Lorensa tukšais skatiens un šķebinošs asins smārds vēl aizvien atrodas nelielajā dzīvoklītī. Kādu nakti Emīlija pamodās izmirkusi sviedros. Viņas murgs bija pārāk spilgts un īsts, Lorenss un Keita viņu vajāja, viņi atgādināja zombijus, kas ietērpti trako kreklos. Tajā naktī Emīlija saprata, ka jātiek prom pēc iespējas ātrāk, jāizdzēš atmiņa, lai dotu vietu jauniem notikumiem.
Tas nebūs viegli. Protams. Tas būs sasodīti grūti, sāpīgi un visādi citādi nepatīkami, bet atpakaļceļa vairs nav.
-Tu tiešām esi izlēmusi doties prom pavisam? - Pēc īsa klauvējiena pie durvīm, nelielajā istabā iespraucas Doloresas augums. Sieviete uzmanīgi nosēžas gultas kājgalī un cerīgi uzlūko Emīliju.
-Jā. Es taču nevaru visu mūžu dzīvot tev uz kakla. - Viņa vēlējās, lai vārdi skanētu vieglāk, rotaļīgāk, bet tie smagnēji nogulstas uz abu sieviešu pleciem.
-Tu zini, ka man patika tava klātbūtne. Es nejutos tik vientuļa un mēs kopā vārījām visādas ziepes. - Doloresa cenšas pasmaidīt, bet lūpu kaktiņi vēl vairāk noslīd uz leju.
-Jā, ja vien tā varētu nosaukt līķu apglabāšanu. - Emīlija visbeidzot vāri pasmaida, – Tu taču zini, ka es labprāt paliktu, bet visa kā ir par daudz. Viss šeit piedzīvotais...Liekas, ka esmu te pabijusi veselu mūžību, vispirms nevarīgās Keitas ādā, samierinoties ar visu, kas tika uzkrauts uz maniem pleciem un vēl tagad, kad viņas vairs nav...Šķiet, ka esmu iestrēgusi laikā, un man vienkārši ir jātiek no šejienes prom, lai sāktu dzīvot no jauna. - Pirmo reizi pēc ilgiem laikiem viņa ir atļāvusies šos ilgi sevī glabātos vārdus pateikt kādam skaļi.
-Es zinu, es tevi saprotu. Es tikai gribēju tevi apmācīt un piesaistīt visai šai "maģijai" un garu pasaulei, jo esi tai izgājusi cauri un zini visas sajūtas. - Doloresas acis cerībā iemirdzas, tomēr Emīlija būs spiesta šīs dzirksteles apliet ar ledus aukstu ūdens šalti.
-Es nevaru. Tu zini. Šķiet, ka dzirdu tavu kliedzienu vēl aizvien atbalsojamies ausīs un beigto Lorensu vēl aizvien nespēju dabūt ārā no galvas. Tas viss ir dziļi ieēdies manās smadzenēs un zemapziņā. Ir laiks doties prom, tikai pirms tam es vēl vēlētos apskriet nelielu apli cauri šai pilsētai, ko nu jau varu uzskatīt par otrajām mājām. - Emīlija uzsit pa Doloresas plecu un pieceļas kājās.
Kad viņa ir apāvusi sporta apavus, ietērpusies plānajā skriešanas jakā un visbeidzot aizcirtusi aiz sevis kāpņu telpas smagās metāla durvis, asaras pašas izlaužas un kā pupas sāk birt pāri zodam.
-Sasodīts, kopš kura laika es esmu tik emocionāla! - Emīlija skaļi nosaka un iesmejas. Protams, ka viņa labprātāk paliktu šeit, pie Doloresas, kas kļuvusi viņai tuvāka par māti un nekur nedotos. Tomēr viņai ir nepieciešams atrast Keriju, pārliecināties, ka ar viņu viss ir labi un ka tas, ko teica Keita, ir kārtējie murgi. Kerija nevar būt tajā pasaulē, jo tad viņai nāktos nomirt.
Tas būtu pats briesmīgākais scenārijs, kas varētu notikt. Tad Emīlijas pasaule pilnībā būtu zudusi un zaudējusi jēgu.
Viņa noslauka asaras un uzsāk lēnu skrējienu. Augšstilbi iesmeldzas nelielās sāpēs, bet tās ir patīkamas. Tās atgādina, ka viņa ir dzīva un var paskriet. Nelielā smeldze atgriež viņu realitātē un novērš domas no pēdējā laika notikumiem. Emīlija cenšas nedomāt par to, ka šī ir pēdējā reize, kad viņas kājas izskrien nelielās, bruģētās sānieliņas un ietves, parku, piebrauktuvi gar Keitas mājām...
Jau atkal saldsērīga melanholija pārņem Emīlijas ķermeni un viņai vajag sevi sapurināt, lai turpinātu skriet. Lai kā viņa to nevēlētos, meitenes kājas jau nes viņu uz daudzdzīvokļu māju pusi, cauri nelielajam bērnu rotaļu laukumam, garām soliņiem un visbeidzot viņa attopas kāpņu telpā.
3. stāvs, 21. dzīvoklis, brūnas metāla durvis un zvana signāls, kas atgādina putnu čivināšanu. Kaut Emīlija nemaz nebūtu nākusi šurp. Viņa jūt, kā pār muguru līst sviedru lāsītes, ko uzsūc jakas plānais audums. Viņa sāk nervozi knibināt ādu ap īkšķa nagu, tomēr prom iet vairs nevar. Pēc brīža durvis atveras un tajās parādās izpūris Deivids.
-Sveiks. - Viņa nervozi izmet, - Man ar tevi jāparunā, piedod. - Emīlija vienkārši iespraucas dzīvoklī garām Deividam, nesagaidīdama viņa atļauju. Istaba, kur agrāk gulēja bezspēcīgais Keitas ķermenis, ir piedzīvojusi vērienīgas pārvērtības. Tagad tā izskatās daudz modernāka, tomēr dīvāns vēl aizvien atrodas turpat, tāpat kā kāda tumšmate ar platām, brūnām acīm un milzīgu dekoltē. Uz galda atrodas siers un augļi, bet glāzēs bagātīgi pildītas ar tumšsarkanu šķidrumu, kas sveču gaismā mirgo teju melns.
Zemapziņā Emīlija jau zināja, ka Deivids ir tieši šāda tipa cilvēks. Neilgi pēc savas "mūža mīlas" nāves metas jau citas čiepas dekoltē. Lieliski. Emīlijas mutē sakāpj žults, bet viņai kaut kādā veidā jācenšas tas norīt, ja vien vēlas pateikt tam čalim visu, ko par viņu domā.
-Emm...ko tu vēlējies? - Viņš pievienojas abām meitenēm, izskatīdamies pagalam apmulsis.
-Pateikties tev par vakardienas nakti. Tā bija brīnišķīga. - Vārdi paši laužas uz āru, tie ir tik saldi.
-Ko? - Puisis samulst vēl vairāk. Arī sēdošā Mis "Univers" neizskatās diez ko apmierināta.
-Kāpēc tu izliecies, ka neko nezini? Mēs taču gatavojāmies precēties un tu solījies mani mīlēt līdz mūža galam. - Viņa sāpīgi atceras laulību zvērestu, kad pati bija tik nevarīga, ka nespēja iebilst.
-Es nesaprotu...
Meitene pieceļas no dīvāna un ar abām rokām izbrauc cauri saviem bagātīgajiem matiem, gaisā uzjundīdama patīkamu aromātu. Droši vien salējusies ar dārgām smaržām.
-Tieciet galā ar savām attiecībām. - Viņa tikai pasaka un lepni izsoļo ārā vispirms no istabas, bet tad arī no dzīvokļa.
Uz neilgu brīdi iestājas klusums. Emīlija raugās uz Deividu, nenovērzdama skatienu.
-Kas tev lēcies? Tu apjēdz ko tu dari? Es tevi pat nepazīstu, ar kādām tiesībām... - Viņš turpina bārstīt jautājumus.
-Jo tas nav godīgi pret Keitu, saprati? - Emīlija jūt, kā dusmas aug ar katru sekundi, ko viņa pavada šī cilvēka klātbūtnē.
-Kāds Keitai sakars un kā tu viņu pazīsti?
-Tas nav svarīgi. Esmu dzīvojusi Keitas ādā un izjutusi to visu uz sevi. Viņa tevi mīlēja, bet tu izturējies kā pēdējais kretīns. Tu solījies būt mūžam uzticīgs, bet pie pirmās izdevības jau meties citas gultā. Vai tā bija šī pati?! - Tā nav Emīlijas daļa, ne pavisam nav, bet viņa nespēj vairs sevi apturēt.
Deivids neatbild. Viņš skatās grīdā kā nokaunējies bērns, kurš pieķerts nedarbos.
-Nav svarīgi. Es tikai vēlējos pateikt, ka tu rīkojies nepareizi. - Šķiet, viņa ir iztērējusi pārāk daudz enerģijas.
-Es Keitu mīlēju pirms tās avārijas...Pēc tam... - Viņš ievelk dziļu elpu, - Es vienkārši nespēju uz viņu skatīties, tas bija pārāk sāpīgi un traumējoši, bet viņas vecāki. Viņi piespieda mūs apprecēties, un es tur neko nespēju padarīt, jo jau pirms tam biju apsolījis, ka to darīšu.
Kaut Keita būtu šeit un spētu to dzirdēt. Kaut viņa zinātu, kāds patiesībā ir izrādījies viņas princis. Viņai ir sasodīti žēl Keitas.
-Tu esi kretīns. Jauku vakaru! - Emīlija ir otrā meitene 10 minūšu laikā, kas demonstratīvi pamet viņa mitekli.
Pie kāpņu telpas durvīm viņa sastop to bruneti, kas kūpina cigareti un raugās debesīs.
-Tu patiešām domāji ar viņu precēties? - Viņa bezskanīgi pajautā.
-Protams, nē. Vienkārši viņš sačakarēja manas draudzenes dzīvi, un es gribēju, lai Deivids jūtas vismaz kaut nedaudz vainīgs par to. - Emīlija paskaidro, - Vari droši doties atpakaļ un turpināt iesākto.
-Viņš man ir vienaldzīgs. Man tikai nepieciešams kāds, ar ko izklaidēties un pakavēt laiku. - Meitene nosaka un nodzēš cigareti pret mājas stūri.
Emīlija neatbild. Viņa dodas prom, neskatīdamās atpakaļ.
Viņai jātiek prom no šīs neglītās realitātes, kas te valda.
Jau drīz vien viņa dosies kaut kur, tālu prom. Emīlija neatgriezīsies. Viņa sāks visu no jauna.
Pirmo reizi pa ilgiem laikiem viņa pasmaida pati sev.
