Keita
Kamēr Janiss mani stiepj uz citu telpu, manā galvā pagūst pazibēt miljoniem domu. Lielākoties es izjūtu patiesu nožēlu – jau atkal man nav izdevies pasargāt savus mīļos. Jau atkal es esmu salaidusi visu dēlī. Man neizdevās.
Bet es taču nemaz nemēģināju. Kāpēc es esmu padevusies jau pašā sākumā? Ja es necīnīšos, tad jutīšos vēl vainīgāka. Viņiem nav nekādu tiesību iespundēt mani tālakajā stūrī un pašiem rīkoties pēc sirds patikas. Nevienam šeit nav tādu tiesību.
Janisa rokas ir spēcīgas, pats viņš arī ir diezgan muskuļots, jo kā gan citādi varētu panākt visu, ko vēlas. Kad uzturējos kopā ar viņiem, es redzēju to neglīto ikdienu, kad nevainīgi cilvēki tika apzināti pakļauti briesmām – sisti, iebiedēti, nolaupīti, lai tikai viņš iegūtu vairāk naudas un dzīvotu kā karalis.
Man ir žēl, ka es tajā visā biju iesaistījusies, bet izvēles jau dižās arī nebija. Es nekad nevēlētos piedalīties nevienā no tām mahinācijām, tomēr pāris reizes piespiedu kārtā tā rīkojos...un es nožēloju.
Jūtu, ka vīrietis vēlas mani iemest kaut kādā telpā, no kuras lavās ārā pilnīga, necaurredzama tumsa, un es ar zobiem iekožos viņa rokā. Vīrietis sakož zobus un palaiž mani vaļā. Kritiens nav tik sāpīgs, tikai es nokrītu uz grīdas tieši uz astes kaulu. Pirms brīža man šķita, ka šeit vairs sāpes neekistē un mēs visi esam tikai caurspīdīgi spoki, tomēr tik tikko es tās sajutu, tās caurstrāvoja manu ķermeni. Iekožoties Janisa rokā, es sajutu īstu miesu un asiņu piegaršu, lai gan tas taču nav iespējams?
Kamēr viņš sāpēs brēc, es izmantoju izdevību lai veikli pieceltos kājās. Garais stāvs ir ieliecies ceļos, un es ar celi iesperu viņam pa pēcpusi, iegrūzdama viņu tumšajā istabā, kur bija paredzēta vieta man.
Es aizcērtu durvis un tik tikko pagūstu tās aizslēgt. Dzirdu, kā viņš ar dūrēm dauza pa koku. Durvis ilgi neizturēs. Zinu, ka viņš ir gatavs tās izlauzt no eņģēm, lai tikai tiktu man klāt.
Atslēgu paslēpju puķupodā, lai Kerija man nevarētu to atņemt. Atrodu viņu virtuvē, izliekamies mazgājam traukus. Virtuvē vēl aizvien valda totāls bardaks un gaisā jaušas šķebinoši saldenā smaka.
-Tas nu gan bija ātri. Ceru, ka viņa nestāsies vairs mums ceļā. - Viņa saka, slaucīdama netīru šķīvi. Es vēroju Kerijas muguru un vēlreiz pati sev uzdodu šo jautājumu – kāpēc Emīlija izvēlējās tieši viņu? Viņa ir nepieklājīga, rupja un bīstama. Viņa nezina robežas un uzskata, ka visa pasaule pieder viņai. Emīlija tāda nav, viņa ir...
-Es arī ceru, ka Janiss netraucēs mums aprunāties divatā. - Neļauju savām domām aizklīst nepareizajā virzienā un ierunājos, vērodama Kerijas reakciju. Viņas augums saspringst un meitene strauji apcērtas riņķī, lidināma to pašu šķīvi manā virzienā.
Tik tikko pagūstu pieliekties un tā lauskas nobirst pār manu galvu. Cik labi, ka tās vairs nespēj mani ievainot!
-Ko tu te dari? - Viņa burtiski šņāc kā indīgākā čūska pasaulē, kas noskatījusi savas pusdienas.
-Es jau teicu – man ir jāpilda uzdevums. - Atbildu, nopurinādama šķīvja paliekas nost no sevis.
-Tu nevari man aizliegt atgriezties, saprati? Tu šeit esi tāda pati nulle, kā tad, kad eksistēji. Man jātiek pie Emīlijas, un es darīšu visu, lai šo plānu īstenotu. - Viņa saka, lidinādama jau nākamo trauku manā virzienā.
-Tu neesi Emīlijas vērta un nekad nebūsi. Tu neesi viņu pelnījusi! - Paceļu balsi. Nezinu, kāpēc šobrīd ko tādu saku Kerijai, tomēr viņa satrakojas vēl vairāk, kas nozīmē, ka esmu panākusi to, ko vēlējos.
-Ko tu vispār zini par Emīliju un mums? Tu uzrodies no zila gaisa un apgalvo, ka esi bijusi Emīlija. Tu vispār aptver, ko saki? Tu domā, ka esmu pilnīgi naiva un ticēšu visiem taviem suņu murgiem? - Ja viņa spētu, mana galva jau ripotu.
Brīdī, kad gatavoju jau kārtējo atbildi, viņa metas man virsū. Tas ir negaidīti, un šoreiz jau sāpīgāk piezemējos uz lipīgās grīdas. Kerija uzsēžas man virsū tā, ka pilnībā nevaru pakustēties. Viņa no džinsu bikšu jostas izvelk ārā paprāvu dunci un novicina to gar manām acīm.
Neesmu pārliecināta, ka mani iespējams nodurt vai citādāk savainot, tomēr varu garantēt, ka viņa ir izplānojusi kaut ko maksimāli slimu.
-Domā, ka tu esi nemirstīga? - Aukstais naža gals skar manu rīkli. Sajūtu tā smailo asmeni, kas pārslīd pāri "ādai". Aizveru acis.
-Es atgriezīšos tajā pasaulē, saprati? Neviens mani neapturēs un vismazāk jau tu! - Viņa iesmejas un vēlreiz pieskaras manam kaklam. Dzirdu, kā Janiss cenšas izlauzties no istabas. Kuru katru brīdi viņam tas izdosies un tad ar mani būs dimbā.
Atskan troksnis. Stikla lausku apdullinošā skaņa sasniedz manas ausis. Kerija sastingst un ieņem īstu kareives pozu. Viss notiek pārāk strauji, un es nespēju izsekot līdzi nevienai darbībai. Gar acīm pazib tikai fragmenti.
Kāds stāvs sagrābj Keriju un burtiski aizlidina uz otru telpas galu. Dzirdu nazi kaut kur piezemējamies uz grīdas, un vēlos to aizsniegt, bet esmu pārāk apjukusi.
Tad mani kāds pierauj kājās tik strauji, ka apreibst galva. Realitātē, visdrīzāk, es būtu noģībusi, tomēr šoreiz reibonis diezgan ātri rimstas un acis pamazām iegūst ierasto asumu.
Es viņu pazīstu pirms vēl esmu pagriezusies, lai par to pārliecinātos.
-Lorness? - Mana neesošā sirds draud izlēkt ārā pu muti blakus gulošajai Kerijai uz grīdas.
-Pēc tam. - Viņš uzmanīgi saspiež manus plecus.
Pamanu viņa rokās kaut kādu šļirci, kas pildīta ar gaiši zilu šķirdumu.
-Ko tev vēl vajag? - Kerija izmisīgi kliedz, cenzdamās izvairīties no Lorensa tvēriena, bet viņš pagūst saķert meitenes roku un ielaist pusi no šļirces saturu viņas vēnā.
Kerijas tvēriens uzreiz atslābst un augums bez satura nošļūk atpakaļ uz grīdas.
-Viegls paralizētājs, kas ieved transā. - Lorenss paskaidro, it kā runātu par tikko veikalā nopirktajiem pārtikas produktiem.
-Kur tu to dabūji? - Jautāju. Nekad iepriekš šādas šļirces ar krāsainiem šķidrumiem nebiju redzējusi.
-Vēl jātiek galā ar Janisu un tad tu visu uzzināsi. - Viņš atbild un pasmaida.
-Es palīdzēšu. Tu viens nekad netiksi ar to galā. - Pārkāpju pāris Kerijas ķermenim, kas pilnībā ir atslēdzies un aizceļojis jau uz citu dimensiju.
Uzmanīgi sekoju Lorensam pa pustumšo gaiteni.
-Tikai nepieļauj, lai Janiss gūst virsroku pār situāciju un beigās mūs abus ar šo nogalina. - Vīrietis piekodina pirms ver vaļā durvis, aiz kurām atrodas pamatīgi satrakojies bullis.
-Mēs to izdarīsim. - Nočukstu, cenšoties vairāk pārliecināt sevi.
