Keita
Es klīstu pa tukšo, vienmuļo pasauli, kas iekrāsojusies neizteiksmīgi pelēcīgos toņos, vairīdamās no citām dvēselēm, kas ir tikpat caurspīdīgas un neiederīgas starp debešķīgi maigajām smiltīm, tumši zilgano jūras ūdeni un neticami skaistajiem kokiem tāpat kā es.
Mana laika izjūta ir pilnībā zudusi, bet laiks šeit nav svarīgs. Mums vairs nav, kurp steigties, nav neviena, kas sagaidītu mājās ar siltu ēdienu un mīļu apskāvienu. Mums vispār nav māju, mēs vienkārši truli eksistējam, ja tā to varētu vispār nosaukt.
Apkārt valda pilnīgs klusums – šeit nav ļaužu pārpilnas ielas un izteikti skaļā balsu murdoņa, kas sajaucas ar transportlīdzekļu trokšņiem, izraisot apdullinoši patīkamu sajūtu
Jau atkal attopos pludmalē. Tālumā vien dzirdams, kā šalko jūra, kaut gan viļņu nemaz nav. Ūdens izskatās dzirdrs un savādi vilinošs. Es apsēžos smiltīs. Tik tikko spēju sataustīt to struktūru un satvert sīkos graudiņus starp pirkstiem.
Krastā atrodas vien pāris dvēseles. Kāda mērcē kājas dzestrajā ūdenī, cita lūkojas tālumā, it kā cerot, ka mīļotais cilvēks atgriezīsies, bet vēl kāda šņukstēdama atvadās no sava mīļotā. Esmu šeit bijusi pietiekami ilgu laiku un jau protu atšķirt tos, kas te ir uz palikšanu no tiem, kas te uzturas tikai salīdzinoši nelielu laika periodu.
Viesi līdzinās cilvēkiem – šķiet, tiem ir īsta miesa un karstas asinis, kas plūst dzīslās. Viņi ir spēcīgi un vēlas atgriezties, ikviens no viņiem gaida parādāmies laivu, kas aizvestu tālu prom. Atlikušie esam mēs – caurspīdīgie spoki, kam nav lemts atgriezties. Mēs esam šeit iestrēguši, kaut gan šī nav pati sliktākā vieta, kur iestrēgt.
Mums neko nevajag – ne ēst, ne dzert, ne gulēt un izklaidēties. Mēs varam brīvi pārvietoties kurp vien vēlamies un pie tam baudīt elpu aizraujošus dabasskatus, kas šeit tiešām ir iespaidīgi. Pārpasaulīgi, tāpat kā mēs, šīs dīvainās vietas, iedzīvotāji.
Paceļu skatienu un jau atkal nespēju to atraut no horizonta. Lai gan debesis ir pelnu pelēkā krāsā, es vienalga skatos kā piekalta. Vienā brīdī man sāk rādīties, ka redzu nelielo koka laiviņu, kas dodas manā virzienā, šūpodamās tik tikko saskatāmos vilnīšos.
-Viņš neatgriezīsies. - Es sevi skaļi norāju, - Tu pati ļāvi viņam aizbraukt. - Atgādinu un sajūtu rūgtu piegaršu mutē, it kā tik tikko būtu notiesājusi krietnu devu vērmeļu.
Atmiņas gan par Lorensu, gan arī Emīliju ir saglabājušās spilgti. Tas ir vienīgais, kas man atgādina par iepriekšējo dzīvi. Ja to nebūtu, iespējams, es sajuktu prātā pati savā galvā.
Jau atkal ausīs parādās ultraskaņai līdzīgais troksnis. Esmu nogurusi, bēgot no tā un izvairoties. Man vairs nav spēka. Atguļos smiltīs visā garumā un aizveru acis. Tas ir teju neizturams, bet, šķiet, caur šo nepatīkamo skaņu es saklausu kādas balsis.
-Keita... - Tā ir vīrieša balss. Dobja un zema. Es nepazīstu nevienu ar tādu balss tembru. Varbūt tiešām esmu jau pa pusei jukusi?
-Ej prom. - Vārgi attraucu. Man nepatīk, ka šie negaidītie ciemiņi mani regulāri traucē.
-Te Lorenss, Keita! Tu mani dzirdi? - Krūtīs kaut kas iepukstas straujāk, bet esmu pārliecināta, ka tā nav sirds. Mana sirds sen ir aprakta kopā ar fizisko ķermeni, kas droši vien šobrīd kalpo kā svētku mielasts tārpiem un citām radībām.
-Ko tu gribi? - Pajautāju, veroties debesīs. Skaņa vairs nav tik uzbāzīga, un es jau skaidrāk spēju saklausīt balsi.
-Atgriezies, lūdzu! - Viņš saka, - Mums tevi te vajag! - Atmiņas par Lorensu ir saldsērīgas. Tā arī mēs nekad nekļuvām par pāri vai vismaz mīļākajiem.
Mūsu attiecības bija pārāk sarežģītas, lai gan dzīvesstāstu ziņā bijām visai līdzīgi.
-Kaut es spētu... - Vārdi negaidot izlaužas pār lūpām, un ir par vēlu, lai tos noturētu sevī vai atsauktu. Sasodīts, Keita! Kas tev vainas?!
Iestājas čerkstoša klusuma pauze. Mēs abi gaidām, aizturēdami elpu. Kāpēc es atkal ļāvu sev sabrukt? Kāpēc es pieļāvu, ka manā cietajā čaulā ir plaisa...
-Tu spēj! Mēs tev palīdzēsim – es, Ema un Doloresa. - Viņš saka cerību pilns.
Vai tiešām es varētu atgriezties? Varbūt šis viss ir tikai butaforija un kāds tikai mūs cenšas apmānīt vai iebiedēt. Varbūt arī caurspīdīgajiem ir iespēja uz vēl vienu dzīvi cilvēku pasaulē...
-Man...Es noskaidrošu un tad sazināsimies vēlreiz, labi? - Pēkšņi balsī ir atgriezusies degsme un īstena cerība, ka varbūt citādāk – labāk. Ilgas pēc Lorensa un arī Emīlijas dažubrīd ir tik nepanesamas, ka es būtu gatava izciest fiziskas sāpes, lai tikai remdētu neizturamās ilgas un vientulību.
Pieceļos kājās un skrienu. Es nekad neesmu bijusi pie Vareno mājā. Tā šķiet biedējoši auksta un tukša. Nelaimīgās dvēseles slēpjas aiz augstu ķieģeļu sienām, izlemdami citu vietā viņu likteni.
Ja vienā mirklī gulēju pludmalē, tad jau tagad esmu Vareno mājā, pazemīgi soļot pa garo, tumšo gaiteni. Apkārt joprojām valda apdulinošs klusums, ko gribētos pātraukt ar skaļu kliedzienu.
Lieliski zinu ceļu, lai gan neesmu te ne reizi viesojusies. Apstājos tikai tad, kad esmu sasniegusi plašu telpu ar augstiem griestiem un nelielu, horizontālu lodziņu, pa kuru telpā ielīst neliela gaismas strēmelīte.
-Labdien, Jūsu Augstība. - Mana balss ir tik tikko dzirdama. Nespēju novaldīt uztraukumu, kas plūst no manis jau pa gabalu.
Smagais krēsls iečīkstas un pret mani pagriežas kāds vīrs ar sirmiem matiem un mazām, smieklīgām ūsām. Viņam mugurā ir kaut kas līdzīgs apmetnim, kādu velk absolventi, pabeidzot augstskolu.
-Sveika, Keita. - Viņš izrunā manu vārdu skaļi un skaidri, liekot man viscaur notrīsēt.
-Mēs tevi jau gaidījām. - Viņš nemaz neklausās, ko es vēlos pateikt, - Mums tev ir uzdevums. Tu te esi jau labu laiku un katram no šīs pasaules iedzīvotājiem ir savs uzdevums, kas jāpilda visa mūža garumā. - Vecis saka un pakasa nelielo parodiju, ko citur dēvētu par ūsām.
-Vispār es vēlējos lūgt atļauju doties prom. - Man izdodas ielauzties viņa vārdu mežā.
Klusums. Varu apzvērēt, ka dzirdu, kā gaisā lidinās putekļi un kur tie nosēžas.
-Neviens vairs nevar tikt prom. Keita, tu esi caurspīdīga. - Viņš īsi norāda uz mani, un es negribīgi nopētu savas rokas.
-Tavs uzdevums būs aizsargāt savus mīļos, kas devās uz to pasauli. Kerija un Janiss ir šeit, un viņi vēlas atgriezties. Tu to nedrīksti pieļaut, ja negribi, lai tavējo dzīvība ir apdraudēta. - Vīrs saka.
-Vai es varu atteikties no šī uzdevuma? - Balss dreb, un es tik tikko spēju to savaldīt.
Viņš mēmi papurina galvu.
-Šeit visi paklausa noteikumiem un nepretojas, ja vien nevēlas nonākt citā – briesmīgākā vietā. - Viņš saka.
-Tagad tu esi mūsējā, un tev ir jāpilda šī misija. - Tie ir vārdi, ko es nekad nevēlētos dzirdēt.
Kaut es nekad nebūtu nākusi šurp...
