Keita
Es nespēju tikt atpakaļ pie Lorensa. Kājas burtiski mani velk atpakaļ jūrā, vēlēdamies panākt Emīliju, kuras vairs te nav un nebūs. Man vajag viņu izglābt.
Man...Ar mani notiek kaut kas dīvains. Es jūtu, kā Emīlija pamostas savā ķermenī. Tas ir nedaudz stīvs un viņas balss ķeras rīklē, liekot izrunātajiem vārdiem izklausīties pagalam nožēlojami.
Es redzēju savu saļimušo ķermeni, kurš bez dzīvības pazīmēm gulēja uz grīdas. Tas vairs nekad nepiecelsies un varbūt tā ir pat labāk. Es negribu tādu dzīvi, kādu piedzīvoja Emīlija, atrodoties manā ķermenī.
Neņēmu ļaunā, kad viņas to iesēdināja ratiņkrēslā, uzmanīgi noliecot galvu, lai izskatītos, ka esmu pamatīgi aizmigusi, tāpēc nereaģēju ne uz vienu pašu troksni. Sajutu Emīlijas grūtsirdību un nožēlu, it kā vēl aizvien atrastos viņas ķermenī un man par to būtu vara.
Viņai bija manis sasodīti žēl, bet tā nevajadzēja būt. Tas ir mans ceļš, ko izvēlējos, un es vairs nemainīšu savas domas. Es tikai vēlos tikt prom no viņas prāta un visām fiziskajām sajūtām, ko vēl aizvien izjūtu sevī.
Kad viņas manu ķermeni visbeidzot aiztransportēja līdz dzīvoklim, kur, acīmredzot, man būtu vajadzējis dzīvot kopā ar Deividu, es sāku aptvert lietas būtību. Viņas imitēja manu pašnāvību ļoti klišejiskā veidā un neviens nekad neticētu, ka cilvēks, kurš nespēj pat pirkstu pakustināt, spētu neizskaidrojamā veidā apvelties uz vēderu ar seju spilvenā, lai nosmaktu.
Bet viņām nebija izejas un šis bija pirmais, kas ienāca prātā, tāpēc arī piedodu šo absurdu.
Visu šo laiku pacietīgi klusēju, jo cerēju, ka šī sajūta pati pagaisīs, un es atkal varēšu pievērsties daudz svarīgākām lietām. Promejot Emīlija satika Deividu, un es vairs nespēju ilgāk klusēt.
Viņa balss un vibrējošais tembrs mani satricināja no jauna, lai gan jūtas jau sen ir pagaisušas. Man ir grūti atcerēties visu kopā piedzīvoto, jo galva šķiet piebāzta ar mīkstu, bet tajā pašā laikā lipīgu vati. Visas manas domas nu pieder Emīlijai, un viņa ar tām var rīkoties pēc savas patikas.
-Esmu pārsteigts, ka tevi satieku šeit, patiešām! Tu šeit dzīvo? - Deivids izskatās pārsteigts.
Brīdī, kad Emīlija kārtējo reizi saminstinās, jo šķiet, ka viņai nekad nav bijusi īsta saruna ar cilvēku, es ierunājos.
"Ej prom, atstāj viņu šeit pat. Tev nav jārunā ar Deividu", pārbolu acis.
Sajūtu viņas pārsteigumu un sirdi, kas uzreiz sāk auļot tā, it kā Emīlijai pakaļ dzītos kāds rēgs tieši no šausmu filmas. Viņa sāk nervozēt, un mēs abas redzam, ka Deivids to ir pamanījis.
-Viss kārtībā? - Viņš iejūtīgi apjautās.
Emīlija strauji pamāj ar galvu.
-Man tagad jāiet. - Viņa saka un tad paspraucas garām puisim, kurš izskatās vēl apjukušāks, nekā pirms tam.
"Malace", paslavēju, kad visbeidzot viņa atver treptelpas durvis un no sirds ievelk nāsīs dzestro gaisu.
"Beidz mani mācīt un pazūdi no manas galvas!", viņa ir dusmīga.
"Es to izdarītu, ja vien zinātu, kā", atbildu, attapdamās, ka stāvu jau ūdenī. Tas skalojas gar manām potītēm, un ir ļoti auksts.
"Tev jāsameklē tā sieviete, kas mūs abas šajā ievilka un pasaki, lai viņa pārrauj šo saikni, kas vēl aizvien saglabājusies starp mani un tavu ķermeni. Es atrodos jūrā, tikai šeit vairs nav laivas. Ar katru brīdi es tieku ierauta aizvien dziļāk un dziļāk...", bailes piezogas pavisam tuvu man klāt un palien zem ādas, izsaucot kaut ko līdzīgu panikas lēkmei.
Dzirdu, kā Emīlija nopūšas.
"Viņa palika tur augšā un noteikti šobrīd nespēs tev nekādīgi palīdzēt, jo skaidrojas ar Deividu", meitene man saka, bet mums nav laika kaut ko gaidīt.
"Tad ej atpakaļ un pasaki, ka tev nepieciešama viņas palīdzība, lūdzu!" dzirdu izmisumu pati savā balsī. Aukstais ūdens ir sasniedzis jau manus ceļus. Nespēju pakliegt vai kā citādāk piesaistīt savu uzmanību pludmalē, kur tāpat nebūtu neviena, kas spētu mani izglābt.
Mēmu māju ar rokām cerībā, ka šī kustība kaut kādā veidā palīdzēs man tikt atpakaļ krastā. Ūdens apskalo manus lielus. Izjūtu zosādai līdzīgas sajūtas. Galvā automātiski iesēžas doma, ka negribu mirt, kaut gan tas jau ir darīts.
Šķiet, ka plaušas tiks piepildītas ar ledaino ūdeni, un es nespēšu vairs ievilkt gaisu. Drīz vien sajutīšu, kā ķermenis atduras pret maigajām smiltīm, bet es nespēšu piecelties no jauna kājās.
"Emīlij, lūdzu", saku kaut gan man ir mazas cerības, ka viņa spēs kaut ko mainīt vai vismaz vērst par labu...
"Keita, es nevaru doties turp atpakaļ. Tad Deividam viss uzreiz taps skaidrs, es nespētu viņam nekad melot pat pēc tā, ko viņš lika man piedzīvot, piedod..", viņa saka tik klusi, ka es knapi spēju saklausīt.
Ūdens jau aizskar manu nabu, un es asi ievelku elpu. Viņa man nepalīdzēs.
"Bez tam, tu nemaz vairs nevari nomirt, jo tas jau ir izdarīts", Emīlija piebilst.
Sakožu zobus un sažņaudzu pirkstus dūrēs tik cieši, ka tie sāk smelgt.
"Es tevi ienīstu, Emīlij", pēdējiem spēkiem izdvešu. Nekas vairs nespēs ietekmēt viņas domas.
Jūtu, kā sīkais ķermenis burtiski dreb un viņa cīnās ne tikai ar sevi, bet arī ar mani.
Tad Emīlija ievelk tikai papildu gaisu nāsīs un skriešus metas prom no Deivida un mana līķa.
Aizveru acis un ļauju ūdenim sasniegt manu kaklu, pēc tam muti un seju.
Es neaizturu elpu. Es vairs nejūtu tā ledaino pieskārienu, neko no tā visa.
Emīlijas balss un sajūtas pagaist.
Visbeidzot ar plaukstām sataustu maigās smiltis, kas izveidojušas viļņainu relfeju jūras dibenā.
Es nezinu, vai ir iespējams nomirt, ja tas vienreiz jau ir noticis. Sāļais ūdens dedzina acis, tāpēc tās aizveru.
Un tad ievelku nāsīs ūdeni, kas piepilda plaušas.
Emīlija jau atkal ir uzvarējusi.
