local-stats-pixel

Pasaule starp mums 273

49 0

Keita


Cik daudz gan var mainīt karsts ūdens, dušas želeja un tīras, jaunas drēbes. Stāvu spoguļa priekšā, kāda lēta moteļa numuriņā un nopētu savu jauno veidolu. Esmu veiksmīgi atbrīvojusies no iepriekšējām drēbēm un arī no parūkas.
Īsie mati spurojas uz visām pusēm, un es vairs necenšos tos savaldīt. Varbūt būtu laiks iegādāties kādu kvalitatīvu parūku? Es tik ļoti ilgojos pēc saviem garajiem, biezajiem matiem, ka esmu gatava uz visu, lai tos atgūtu, tomēr mierinu sevi ar domu, ka drīz vien tas arī būs iespējams.
Mugurā esmu uzvilkusi nesen iegādātu sarkanu kleitu ar sīkām puķītēm, kas tai piešķir savādu pievilcību un oriģinalitāti. Lai nebūtu tik auksti, iegādājos ādas jaku un zābakus uz papēža, kā arī jaunas saulesbrilles un vēl dzinsu bikšu pāri, pāris kreklus un džemperi.


Vēders nodevīgi ierūcas, tomēr man vēl ir viena lieta jānokārto pirms dodos pusdienot. Lai kā man gribētos atgriezties krodziņā, es to nevaru darīt, jo, iespējams, tur vēl ir tas Džeks vai arī viņš jau ir ziņojis policijai par zādzību un mani jau meklē.
Apsēžos uz gultas pašas maliņas, tā iečīkstas no mana svara. Svārstu rokās izlādējušos telefonu, bet tad pievienoju to lādētājam un gaidu, kad būs pietiekami daudz procentu, lai to varētu ieslēgt un lietot.


Pēkšņi mana sirds dauzās kā negudra, un es nezinu, kur likt sviedriem klātās plaukstas. Man ir tik ļoti bail no nezināmā, ka esmu gatava pat pārdomāt, izslēgt telefonu, iemest to dziļi atvilktnē un doties savās gaitās, bet tā nav pareizi.
Katrs cilvēks savā dzīvē ir pelnījis vismaz vēl vienu iespēju, vai ne? Mēs nevaram pieņemt pāragrus secinājumus, nosodīt, nezinot dziļākus rīcības motīvus, kas attiecīgajā situācijā likušies rīkoties tā vai citādi.


Es ieslēdzu telefonu un tas novibrē manā plaukstā. Raugos ekrānā, meklēdama ar acīm kādu neatbildētu zvanu vai īsziņu, bet nekā nav. Drošības pēc pārbaudu, vai neesmu kaut ko palaidusi garām, bet nevienā no mapēm nav informācija, kas man varētu interesēt.
Iekožos lūpā un atrodu vajadzīgo kontaktu. Patiesībā man tikai tāds ir viens. Jau atkal paiet ilgs laiks, es iekšēji cīnos ar sevi, un tā ir sasodīti smaga cīņa. Tad mans pirksts izdara to, ko smadzenes tam ir pavēlējušas darīt. Robotiski tuvinu ierīci ausij un galvā atskan garie pīkstieni, kas, šķiet, velkas mūžīgi.
Es gaidu. Aiz loga joņo mašīnas, cilvēki baros plūst pāri gājēju pārejām un veido garas rindas lielveikalos, bet šeit, šajā mazajā istabiņā ar noplukušo paklāju pie gultas un putekļu kārtu uz galda, laiks ir apstājies. Vai arī man šķiet, kas tas ir noticis.
Viņš neatbildēja.


Es zvanu atkal un atkal, it kā beidzot būtu sarijusies krietnu devu drosmes. Man ir jādzird viņa balss, pat jā būs dusmu un naida pārpilna, pat, ja viņš raudās, kliegs un teiks, ka ienīst mani. Es vienalga gribu to dzirdēt, vēl pēdējo reizi. Vēl šeit, šajā maģiskajā vietā, kas mūžam paliks atmiņā. Lūdzu.
Pēc piektās reizes sieviete pārlieku priecīgā balsī atbild, ka tālrunis ir izslēgts vai atrodas ārpus uztveršanas zonas. Viņš ne tikai nepacēla to sasodīto telefonu, bet beigu beigās to izslēdza, lai būtu gana tālu no manis un manas uzbāzības.


Mans prāts jau atkal ir aptumšojies. Neko neredzošām acīm triecu mazo ierīci pret sienu, nebaidoties, ka tā varētu piezemēties pie kaimiņiem, ņemot vērā kartona sienas, kas šķir istabiņas vienu no otras.
Tad es no jauna paķeru ierīci un uzspiežu uz balss ierakstītāja.
-Vai zini, Lorenss, tu sū*a brāli tāds! Es nezināju, ka tu esi tāds zaķpastala, kas baidās stāties pretī realitātei. Ko es tev, sasodīts, esmu nodarījusi, ka tu tik ļoti mani ienīsti?! Es nenogalināju tavu ķermeni, man ar to nav nekāda sakara. Vispār...šim nav nekādas jēgas. Tu tāpat to ierakstu izdzēsi, pirms to vēl būšu paguvusi vispār nosūtīt. - Kliedzu pa visu istabu.
Tad es ar mīkstu būkšķi piezemējos uz grīdas.


-Patiesībā tu man mežonīgi pietrūksti. Mūsu izbraucieni, klusēšana, sēžot mašīnā. Bēgšana no ļaunajiem, strūklaka. Tavi smiekli un tava būtība. Es vēlētos, lai šobrīd būtu man blakus un vienkārši paņirgātos par to, ka man nāk sasodīts raudiens! Lai tev jauka dzīve. - Visbeidzot esmu izteikusi daļu no tā, ko gribēju viņam pateikt, bet akmenis uz krūtīm nav palicis ne par gramu vieglāks.
Aizslidinu pirkstu pa kreisi un izdzēšu visu, ko tikko sarunāju. Tam tāpat nav nekādas nozīmes. Lorenss neatgriezīsies un pat, ja vēlēsies mani uzmeklēt, es jau būšu tālu prom. Citā pasaulē. Savējā.
Neļauju sev sākt raudāt, bet pieceļos kājās, savā jaunajā somā sametu visas drēbes un piederumus, ko esmu iegādājusies par svešu naudu un uzlieku to uz pleciem. Apsarkušās acis noslēpju zem jaunajām saulenēm, un esmu gatava doties. Ne vairs ēst, jo apetīte man jau kādu laiku ir zudusi, bet prom pavisam.


Aizslēdzu istabas durvis. Es biju plānojusi šeit pārlaist nakti, kārtīgi izgulēties, lai rīt no rīta dotos prom, bet sapratu, ka nespēšu tāpat aizmigt un kāpēc lieki vējā izmest dienu, kuru varu pavadīt gana produktīvi.
Arī kāpnes zem mana svara iečīkstas un administratore uzreiz paceļ acis. Viņa pārsteigti uzlūko mani, kad nolieku atslēgu uz galda.


-Paldies, es izvācos. - Saku, cenzdamās pat pasmaidīt, kas nav viegli.
-Kā? Jūs taču tikai pirms pāris stundām ievācāties, bez tam rezervējāt numuru uz visu nakti. Mēs neatgriežam naudu. - Viņa ieņem draudīgu pozu, bet es neesmu nekāds reketieris.
-Naudu paturiet. Es pārdomāju, es dodos mājās. - Pa ilgiem laikiem, izrunājot šos vārdus, es patiesi smaidu. Tas vairs nav tas samākslotais, izspiestais smaids, bet gan īsts un no sirds.
-Nu...tad visu gaišu! - Viņa mazliet atslābst, kad saprot, ka lielāko daļu no iemaksātās naudas varēs ievilkt nāsīs un kļūst uzreiz manāmi laipnāka.


-Ata! - Es atbildu un tad esmu prom.
-Es dodos mājās! - Ļauju vēlreiz šiem vārdiem iznākt pāri lūpām un izgaist vējā.
Beidzot es dodos mājās! Sirds priekā iegavilē un es teju vai skriešus sasniedzu dzelzceļa staciju.
Naudas man ir maz, bet biļetei pietiekami.


Tikai tad, kad esmu jau ērti iekārtojusies vilciena sēdeklī un turu rokās vietējo tenku žurnālu, es patiesi sajūtu mieru ieplūstam sevī, saprotot, ka šis ir vienīgais jēdzīgais lēmums, ko esmu pieņēmusi kopš neatrodos savā ķermenī.
-Es dodos mājās. - Vēlreiz klusām pie sevis atkārtoju un piesardzības labad iekniebju rokā, lai pārliecinātos, ka tas tiešām notiek realitātē – šeit un tagad.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000

 emotion 

2 0 atbildēt

 emotion 

1 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt