http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-32/734410
Dzirdēdama, ka durvis stipri aizveras, es sapratu. Tagad mani sagaida cietums, no kura var sagaidīt jebko. Tas būs šausmīgākais manā dzīvē, turklāt tas būs jāpacieš par baltu velti. Es nebiju pelnījusi tādu dzīvi, un šādu nepareizu attieksmi.
Man netika doti vārdi, lai izteiktos. Tomēr visi dzirdēja manus sacītos vārdus tiesā. Tie nebija tik pārliecinoši kā man likās. Cik es nopratu daudzi noticēja melīgajam Džozefam, jo vieglāk ir vainot kādu citu, nekā atbildēt par savu rīcību. Šodien es par to pārliecinājos daudz vairāk kā agrāk.
Cilvēki ir tik dažādi, ar dažādu raksturu, un ne visi ir tik labi, saprotoši kā es agrāk biju iedomājusies. Tie, kas bija zālē nesaprata mani, viņi neticēja man. Un nu, es izsēdēšu veselus septiņus gadus restēs, un pie tā būs vainīgs katra Džozefa vārds, ko viņš izteica par mani tiesas laikā.
Tagad manas acis ir vērstas uz ceļu ko redzu. Apkārt manas aculokam pazib vairāki koki, dažādas mājas, kuras īstenībā mani nepavisam neinteresē, taču man nemaz arī nav uz neko citu pakavēt skatienu.
Kavējoties nekurienē, es apjēdzu, ka tuvojamies kādai nomaļai vietai. Sāka pazust koki, un tie nomainījās uz tukšu pļavu, kura bija nedaudz apsnigusi. Šķita, ka mana dzīve ir līdzīga miglai, tikai tumšai miglai. Vienīgais mierinājums varētu būt tāds, ka es izraudātu visas savas ciešanas, visu savu dvēseli, visu sevi.
Es nekontrolēju sevi, pat nedomājot es jutu kā pār vaigiem kāpj vairākas asaras, kuras es nespētu izskaitīt. Man bija vienalga kā es izskatos, uzpļaut uz to, ka manas drēbes jau ir slapjas līdz nepazīšanai. Es tā varētu turpināt, bet tas neaizpildīs tukšumu, kas tagad ir manā sirdī.
- Esam atbraukuši. - apsargs ar vienaldzīgu sejas izteiksmi nosaka, un mierīgi atver durvis. Viņš man izklausījās salts, un nekāds. Ha, ko gan citu es gaidīju, enģeli, kas atlido uz manu elli, un pasargā? Šaubos.
Bez atbildes pati izkāpu ārā no mašīnas. Manā priekšā tagad ir liels cietums. Visa apkārtne sastāv no pelēcīgiem toņiem, kas liek ieskatīties manā īstajā dzīvē. Liekas, ka manī tagad iekšā mīt histērija, es baidījos, ka neizturēšu, to, kas ir man iekšā.
Es eju tālāk, mani nedaudz pietur pie rokas, bet es nereaģēju uz šiem bezsirdīgiem tvērieniem. Bija grūti elpot, bet es atgādināju ik reizi sev, lai es nomierinos. Man nav izvēles, man priekšā stāv tāda dzīve. Ieslodzījums.
Paveras čīkstošās durvis, kas netīk manām ausīm, bet tāds nebija jautājums. Ieejot iekšā ppaveras dažu cilvēku acu skatieni uz mani, kuriem nedodu ne piles no savas uzmanības sekoju apsarga vārdiem un norādījumiem.
Sapratu to, ka šis ir sieviešu cietums. Redzu, ka man priekšā stāv kamera, ar pavisam nelielu lodziņu. Mani burtiski pagrūž šeit un nesaka ne pušplēsta vārda. Droši vien es esmu zaudējusi savu cilvēcību, ja tā pret cilvēkiem izturās. Lai arī kādi būtu cilvēki, šāda izturēšanas ir nepieņemama.
Apskatos uz telpas izkārtojumu. Es šeit nemaz nebiju viena. Man priekšā stāvēja vēl sešas sievietes. Sapratu, ka viņas ir dažāda vecuma, divas no viņām sarunājās sēžot uz gultas. Neviena no sievietēm nepaskatījās uz manīm. Negribēju nekādu lieku uzmanību, tādēļ mierīgi apsēdos uz brīvās gultas. Tā arī bija čīkstīga. Es arī nebija te iedomājusies piecu zvaigžņu viesnību ērtības.
Gaiss, ko te bija jāelpo arī nebija labs. Tas atgādināja neizvēdinātu, smacīgu telpu, kurā trūkst tīra gaisa, pievienojās arī rūgta tabakas smaka.
- Alo! Tā ir mana guļamvieta! - dzirdēju aizmakušas balss tipu. Redzēju sievieti, kurai bija tumši, nevīžīgi, copē sasieti mati. Uz sejas varēja redzēt divus, zilus riņķu pārus zem acīm.
Sajutu stipru vēzienu un stindzinošas sāpes, ar nākamo sekundi es gulēju uz zemes, šķita man ir sasists sāns, un arī galvā dunēja sievietes seja, uz kuru biju skatījusies mazu mirkli.
- Laipni lūgta savā vietā, zemē, tur varēsi snaust cik uziet! - smiekli atbalsojās manās ausīs. Tie bija ārējo sieviešu smiekli, katrs atšķīrās un saplūda kopā vienā smieklu maisījumā.
Šķita, ka mans kāds būtu uzsitis ar lielu gongu pa galvu, jo tagad manā priekšā viss šķietami dubultojās. Likās, ka es ne nieka nesapratu.
Galva grozījās, un attēls manā priekšā miglojās, tagad es būšu nulle šeit.
Laipni lūgti manā ellē.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-34/734787
