Plusu skaits mani biedē, tiešām... raudiens nāk 
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-21/729660
Baiļu vadīta paskatījos pa durvju aci uz cilvēku, kas gribēja ienākt šeit. Viegla nopūta pārtvēra manu ķermeni ieraugot, tur savu draudzeni. Man kā no galvas izskrēja tas, ka kopā bijām sarunājušas tikties, lai varētu pārrunāt daudz ko, jo nebiju viņu redzējusi kādu pusgadu, kas man liekas daudz.
Mierīgi atvēru durvis, un uzreiz ieraugot draudzeni to apķēru. Kā gan pietrūka šī draudzīgā apskāvienā.
Kad biju dzirdējusi, ka Hloja ievācās šajā pašā mājā, jo te viņa ir tuvāk savam darbam mēs uzreiz norunājām satikties. Bet nu ir radušies citi apstākļi, un mēs tagad nevarēsim mieīgi pasēdēt un patērzēt.
- Lī, tu gan esi tā izmainījusies! Mēs beidzot satikāmies! - draudzene pasmaidījusi appētīja kā es šobrīd izskatos. Mani arī priecēja, ka esam nu beidzot satikušas aci pret aci, taču šajā brīdi man nebija laika.
Protams, es labpāt paliktu tepat mājās, padzertu kafiju ar Hloju. Papļāpātu par mūsu dzīvi, un, kas notiek apkārt šim visam. Es gribētu, bet man prātā radās labāka ideja, tikai nezinu vai Hloja piekritīs, kam tik atbildīgam.
- Es arī priecājos tevi redzēt, bet man tagad nav laika. - man bija ļoti grūti atteikt draudzenei, taču šīs darīšanas ar tiesu man bija svarīgākas par sarunu ar sen nesatiktu draudzeni.
- Mūzdien jau no vidusskolas tev nav laika. - Hloja nedaudz iesmējās atklājot savu baltos, izteiksmīgos zobus. - Kur tad tev šodien ir jāskrien? - Hloja ievaicājās.
- Darīšanās. Es pat nezinu vai tev varu paprasīt izdarīt ko tādu, ko vēlos tev lūgt. - man vajadzēja viņai to palūgt, jo man nebija citas izvēles. Es tomēr uzticos Hlojai.
- Un kā es tev varētu palīdzēt? - draudzene izkausījās nedaudz ieinteresēta, bet tas man netraucēja viņai lūgt viņas palīdzību.
- Tu varētu pieskatīt Robertu? - nezinādama draudzenes reakciju uzreiz riskēju viņai jautāt šādu jautājumu. Man bija tikai jāzin konkrēta atbilde, un ja Hlora nepiekritīs, es varēšu meklēt citu risinājumu, ja tāds ir.
- Kas tas būtu? - draudzene nesaprata manu domu. Nē, drīzāk es biju muļķe, ka nebiju viņai pateikusi, ka man jau ir dēls.
- Hloja, Roberts ir man dēls. - pateicu patiesību draudzenei acīs, un tūliņ pat dzirdēju no viņas atbildi.
- Kādēļ es visu uzzinu pēdējā, Lī? - izskatījās, ka druadzene ir uz manis apvainojusies. Tiešām, varbūt man viņai tas bija jāpasaka, taču par bērnu nezina arī mani vecāki. Man būs viņiem jāpazvana, noteikti.
Savus vecākus arī nebiju satikusi kopš kāzām. Par savu grūtniecību arī nebiju pastāstījusi vecākiem. Es visvairāk biju baidījusies par to kā viņi uztvers to visu. Nezināju, vai viņi pieņems to.
Mani vecāki vienmēr bija teikuši, ka man vispirms ir jāiegūst kārtīgs, apmaksāts darbs, lai es varētu sevi uzturēt, un tikai tad domāt par bērniem. Laikam šie vārdi, ko vecāki bija man iecerējuši nākotnē nepiepildījās. Tādēļ es visu šo laiku nezvanīju viņiem, lai arī kā es to gribētu. Varbūt es vienkārši sāku pierast būt bez viņiem. Tad bija slikti, ļoti.
- Hloja tu man vari man lūdzu izpalīdzēt? - pārtraucu savas domas par ģimeni, un atgriezos realitātē. Es sapratu, ka man trūkst mammas un tēta, taču es nevarēju izbraukt no pilsētas, kas radīja vēl vienu šķērsli tam visam.
- Varu. Tā ir pārāk liela atbildība Lī. - draudzene attaisnojās.
- Man nav kam citam prasīt, saproti? - jau tikai iedomāties kā Roberts ir mājās viens un neaizsargāts man metās slikti par to. Hloja bija mans vienīgias risinājums.
- Es tev palīdzēšu. Saprotu, ka tev ir steidzīga dzīve, tev ir jāatpūšas. - draudzene vienmēr gribēja mani pārliecināt paņemt sev kādu brīvdienu, tāpat arī vidusskolā, bet es biju nepierunāma.
- Tikai atstāj viņu pie sevis, labi? - mājās varēja atgriezties Marks, un tas būtu liels pārpratums viņam. Marks varētu sadomāt jebko. Kāda gan būtu vīrieša reakcija, ja redz svešu sievieti ar viņa bērnu? Tur pat nav jādomā atbilde.
- Kāpēc? - Hloja man uzdeva jautājumus, bet man nebija laika, laiks ir kā vējš, un tā paliek ar vien mazāk un mazāk, lai varētu laikus ierasties uz satikšanos.
-Es tev visu paskaidrošu vēlāk, es tev uzticos Hloja. - zinādama kā draudzene ir auklējusi savu mazo māsu pagātnes laikos biju pārliecināta, ka viņa tiks galā ar Robertu. Es tomēr neaizeju prom uz dienu, tikai uz stundu.
Nezinu kādēļ, bet manī iekšā darbojās tāds kā sindroms, ka gribu būt klāt Robertam visur, es pat tagad nevēlējos doties prom, bet vajadzēja.
- Viss būs kārtībā. - Hloja noteica man, man šie vārdi tiešām palīdz saņemties, lai, kas ar mani notiktu.
Aizgāja uz otru istabu, vieglītēm paņēmu ietīto zīdainīti savās rokās, un pirms es viņu atdodu Hlojas uzraudzībā es nosaku.
- Es mīlu tevi dēliņ. - noskūpstu bērniņu uz pieres, un uzlūkoju viņa brīnumainās acis negribīgi nododu viņu Hlojai.
Nu es varu doties, taču ne uz ilgu laiku.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-23/730401
