Es gāju pie Natālijas. Viņa it kā gribēja satikties šodien.
-Sveiks!- Natālija atverot durvis man silti uzsmaidīja un noskūpstīja mani.
-Čau, zaķīt!- es atbildēju,- nu ko tad sagribēji?
-Vienkārši paārdīties. Vecāku man nav mājā…- viņa nevainīgi skatījās uz mani.
-Aaa nu sapratu, ko tu gribi darīt!- es pateicu un Natālija iekoda lūpā, paņēma mani aiz apkakles un vilka uz otro stāvu, cik es nopratu tur ir viņas istaba.
-Tev ātri pielec! Es jau domāju, ka man būs jāizģērbjas, lai tu saprastu!- viņa viltīgi noteica.
-Nu tad, es nesapratu!- es iesmējos.
-Par vēlu!- Natālija noteica un mēs sākām skūpstīties.
-Un ja nu tavi senči mājā atnāk? Ir taču gaiša diena!- es atrāvos.
-Neatnāks, bet ja nu atnāks tad mēs aizslēgsim manas istabas durvis un mans dators ir savienots ar kamerām pie mājas!- viņa turpināja.
-Nu labi, saulīt!- es pateicu, pārmetu Natāliju pār plecu un nesu uz viņas istabu. Viņa sāka spiegt un smieties. Sanāca viņai tāds piemīlīgs kokteilis.
Lēnām mēs viens otru izģērbām un tad sākās pats jautrākais.
-Kas te notiek?- Natālijas mamma ienāca istabā un iebļāvās.
-Mammu, ak Dievs man ir kauns!- Natālija nokaunējās, bet es vēl vairāk un paslēpos zem segas piesegdams savus debesu zvanus.
-Kas notika…- Natas tēvs iesteidzās istabā,- ak šausmas!
- EJIET ĀRĀ NO ISTABAS! ES TŪLĪT NĀKŠU!- Natālija nokliedza un viņas vecāki izgāja no istabas.
-Damn… viņi neatnāks, bet ja nu atnāks tad mēs aizslēgsim manas istabas durvis un mans dators ir savienots ar kamerām pie mājas!- es izmēdīju Natāliju, iesmējos un apskāvu viņu.
-Aizveries, ir laiks iepazīties ar maniem vecākiem!- viņa iesmējās.
-Man liekas, ka tavs tēvs manu sprandu apgriezīs! Es labāk izlekšu pa logu un aizbēgšu!- es teicu un sāku ģērbties.
-Nu nebūs tik traki! Es ceru…- pēdējo daļu viņa nomurmināja.
-Paldies, ka nomierināji!- es sarkastiski noteicu,- Nu tad ejam?
-Tu tiešām nāksi?
-Kas tad man cits atliek?!- es iesmējos un mēs gājām uz manu „tiesas sēdi”.
Nogājuši lejā es pamanīju, ka viņas tēvs ir uzvilkts un cieši vēro mani, viņas māte arī līdzīgi, bet izskatās, ka viņa ir priecīga.
-Mammu, tēti, šis ir Valters jeb mans puisis!- Natālija iepazīstināja.
-Sveiks!- viņas tēvs nodārdināja un es gāju paspiest roku.
-Sveiks, Valter, vai tevi kaut kur es neesmu redzējis?- Natas māte spiežot manu roku man uzdeva jautājumu.
-Varbūt, bet gan jau, ka nē, viņš vienkārši ir līdzīgs savai māsai!- Natālija teica,- Valters, tie ir mani vecāki Anna un Daniels.
-Prieks iepazīties!- es klusām teicu. Es esmu pamatīgi nobijies no Daniela.
-Kas, Valter, ir tava māsa?- Anna man jautāja.
-Laima! Natālijas labākā draudzene!- es teicu.
-Laima? Natālijai labākā draudzene ir Marta no paralēlās klases!- Daniels atkal nodārdināja.
-Natālij? Tu ar manu māsu nēsiet draudzenes?- es nesapratu.
-Es varu paskaidrot!- Natālija teica.
-Nē, es negribu, lai tu man melo! Es eju mājās! Bija prieks iepazīties, uzredzēšanos!- es teicu un izgāju no mājas.
Natālijas skatupunkts ***
-Kas ir Laima?- man vecāki jautāja.
-Es viņu izmantoju, lai tiktu klāt Valteram, bet pēc tam mēs izskaidrojāmies un atkal esam draudzenes!- es izskaidroju.
-Aaa tā ir tā skaistule, blondā, tu teicu, ka viņa kaut kāda zubrila un tu viņai paprasīji tikai palīdzību mājas darbā!- tēvs teica.
-Jā, tā ir viņa!- es teicu.
-Kāpēc viņš no tevis neprasa paskaidrojumus, bet gan no māsas?- mamma vaicāja.
-Viņi ir saistīti cieši kopā, gandrīz tā kā dvīņi. Viņi ir līdzīgi un viņi viens otram uzticas. Viņi ir vienkārši nešķirami labākie draugi. Es centos Valteru atsvešināt no Laimas, bet viņš viņu pārāk labi mīl!- es izskaidroju.
-Tik ļauni nemaz nevajadzēja rīkoties!- tēvs teica.
-Es zinu…- es apsēdos.
Valtera skatupunkts ***
Devos uz māju pieprasīt paskaidrojumus no Laimas, jo viņa man meloja. Tieši no viņas man sāp visvairāk. Velns, es izklausos mīksts…
-Laima, es pieprasu paskaidrojumus!- es nokliedzu.
-Kādus?- Laima bija neizpratnē.
-Es iepazinos ar Natas vecākiem un atklājās, ka jūs nēsat labākās draudzenes, bet Marta gan.- es teicu.
-Ak tu par to… Nu ar ko lai sāk? Natālija no sākuma mani izmantoja, lai tiktu klāt tev. Es to atklāju, mēs sastrīdējāmies, man bija jāizliekas par viņas draudzeni.
-Kāpēc?
-Tāpēc, ka viņa gribēja tevi pamest. Es negribēju, lai tev nodara ko tādu. Viņa gribēja pamest tevi TĀ, ka tu varētu atstiept kājas! Tagad nepārtrauc mani. Tad mūsu draudzību lēnām palika patiesa un beigās atkal esam draudzenes!- viņa paskaidroja un vainīgi skatījās uz manis.
-Kāpēc man neizstāstījāt?- es jautāju.
-Es gribēju, lai jūs paliekat kopā!- viņa vainīgi skatījās uz manis un mazliet sāka raudāt,- Piedod!
-Tev nav jāatvainojas!- es viņu samīļoju.
-Nepamet Natu! Jā, viņa izdarīja, ko sliktu, bet viņa tevi mīl!- viņa teica.
-Mīl… Šis ir tāds diezgan spēcīgs vārds!- es nomurmināju.
-Tu viņu nemīli?- viņa atrāvās un skatījās manī ar kucēna acīm.
-Ak šausmas, neskaties uz manis tā!- es iesmējos,- Mīlēju, bet tagad es šaubos par savām jūtām…
-Paņemiet mazu pauzi un apdomājies!- viņa pateica un atkal apskāva mani.
-Tu šodien devīga esi ar apskāvieniem!- es iesmējos.
-Man viņu ir pārpārēm!- Laima nomurmināja,- Man pietrūkst mammas!
-Paies varbūt mēnesis un mēs viņu atkal redzēsim!- es mierināju.
-Cerams… Bet tagad es ar žiguli varēšu braukt?- viņa atkal ar savām piemīlīgajām actiņām skatījās.
-Tad redzēs… Pagaidām jau, jā, bet pēc tam, kad beigsies degviela… Tad redzēs vai naudas pietiks!- es pasmaidīju.
Laimas skatupunkts ***
-Man ir vislabākais brālis pasaulē!- es iespiedzos.
-Cenšos!- Valters iesmējās,- Ko jūs ar Kristiānu darījāt?
-Nu it kā neko, mēs pasēdējām, aprunājām Mārtiņu un apmainījāmies ar informāciju!- es iesmējos.
-Gudrīši! Es iešu paārdīties savā istabā, es tev uz vakaru iedošu naudu un tu aiziesi nopirkt mums roltonus!- Valters teica un uzskrēja uz savu istabu.
-Varbūt labāk aizej uz sporta zāli! Remontam mums naudas nav!- es nokliedzu.
-Tev taisnība! Atā!- Valters iesmējās, paņēma sporta maisu un izgāja pa durvīm.
Man bija tagad jāiet mierināt sava labākā draudzene. Ātri saģērbos un skrēju pie Natālijas.
-Labdien!- es iegāju mājā aizmirsusi par pieklājības normām.-Tu laikam esi Laima, ne?- Anna jautāja.
-Jā, atvainojiet, ka nepieklauvēju, bet es gribu pie Natālijas!- es nobēru.
-Jūs abi gadījumā neesiet dvīņi?- Anna prasīja.
-Līdzīgi esam, bet noteikti ne dvīņi!- es iesmējos un aizskrēju pie Natālijas.
-Sveika…- Natālija manī pavērās ar noraudātām acīm. Viņas tuša bija pa visu seju.
-Sveika, skursteņslauķīt!- es piegāju pie Natālijas un apskāvu viņu.
-Man vajadzēja pateikt Valteram agrāk, vai arī vecākiem teikt, ka tu esi mana labākā draudzene!- viņa šņukstēja.
-Es visu izstāstīju un centos ieskaidrot, ka vajag tev piedot!
-Viņš šaubās par savām jūtām, vai ne?
-Jā… Pašlaik viņš izlādas sporta zālē un gan jau pie reizes apdomā visu!- es mierināju.
-Cik ilgi tu vari palikt?- viņa man jautāja.
-Nezinu, tas atkarīgs no tā, cik ātri atgriezīsies Valters!- es paskaidroju.
-Nu tad tu paliksi pusstundiņu!
-Kāpēc tu vecākiem neteici neko par mani? Mums taču bija fotografēšanās dienā draugu bildes!
-Nu ne jau arī tu!- viņa norūca.
-Izstāsti!- es nokomandēju.
-Es nezinu, nejutos pārliecināta par mūsu draudzību. Maza es teicu, ka tu esi mana labākā draudzene, bet kad es iemīļoju Valteru, es sapratu, ka dižā draudzība mums nesanāks, bet es maldījos!- viņa pasmaidīja.
-Šoreiz es tev piedodu!- es iesmējos.
Pusstundu mēs pavadījām spēlējot galda spēles un rakājoties internetā.
Ejot uz māju man pretī nāca Kristiāns.
-Sveiks, kur tad tu?- es jautāju.
-Sveika, es uz sporta zāli! Sāku jau zaudēt savu formu! Vasara taču tuvojas!- viņš iesmējās.
-Nu tad kačājies tā riktīgi!- es teicu un gāju uz māju.
Vakarā brālis atnāca mājās, iedeva man naudu, es nopirku roltonus, priecīgi paēdām un devāmies gulēt.
