local-stats-pixel

Paralēlā pasaule (35., noslēguma, epizode)4

 36  0

Kopš nesena laika mūsu dzīvoklī bija parādījies jauns iemītnieks – kaķene Dora, ļoti skaista Russian Blue* šķirnes pārstāve. Dora mūs atrada pati. Biju viņu redzējusi jau iepriekš, jo viņa piederēja vieniem no mūsu kaimiņiem – jaunam pārim. Abi strādāja kādā ofisā pa 14 stundām dienā un tajās retajās reizēs, kad viņi brīvdienās nebija tik noguruši, lai tiktu ārā no dzīvokļa, viņi ar visu kaķi devās pastaigāties pa Centrālparku.

Kādu dienu ievēroju, ka Dora pārsvarā dzīvojas pa kāpņutelpu. Izrādījās, ka kaimiņi bija pārvākušies citur un kaķi vienkārši pametuši. Ekskluzīvajos apartamentos, kur viņi mitinājās tagad, dzīvniekus nebija atļauts turēt. Par Doru periodiski rūpējās viss stāvs, taču viņa nez kādēļ izvēlējās sev guļvietu pie mūsu durvīm un gaidīja mūs ar Džeku atgriežamies.

Mēs nospriedām – kad jau, tad jau un Dora kļuva par mūsu mājdzīvnieku. Mēs paši dzīvniekus neturējām, jo nekad nevarēja paredzēt, kā tie uz mums reaģēs. Piemēram, zirgi, govis, vistas un citi mājlopi uz mums nereaģēja; čihuahuas, ieraugot mani, sāka trīcēt kā apšulapas, savukārt Jorkšīras terjeri bēga; persieši uz mani skatījās ar naidpilnu skatienu, savukārt siāmieši paši glaudās klāt. Ar putniem bija līdzīgi – zvirbuļiem un baložiem es nepatiku, savukārt kraukļi, vārnas un pūces lidinājās man apkārt tā, it kā gribētu nosēsties uz pleca vai rokas.

Doras ierašanās mūsu mājās radīja zināmas pārmaiņas manā un Džeka ikdienā. Piemēram, mums nācās atcerēties tādu senaizmirstu darbību kā došanās uz veikalu pakaļ pārtikai, kā arī to, ka kaķis pieder pie būtnēm, kuras ēd vairākas reizes dienā. Sev par nožēlu jāatzīst, ka pagāja vismaz nedēļa līdz mēs to ielāgojām pilnīgi un galīgi. Par laimi, Dora neņēma ļaunā to, ka reizēm bijām viņu atstājuši badā. Laikam saprata, ka nebijām to darījuši speciāli.

II

Visādi citādi dzīve ritēja savu gaitu. Ja neskaita pāris atsevišķus gadījumus, ikdiena bija gluži mierīga.

Nesen mūs bija apciemojis mūsu draugs Lanss. Viņš bija iestudējis kārtējo monoizrādi, diemžēl tā palika nenospēlēta, jo manis tobrīd nebija tuvumā, savukārt Džeks tovakar bija galīgā neomā. Nesen kāds bija mēģinājies uzlauzt VampNet un lai kurš šis kāds bija, uzbrukums bija gana nopietns. Tūlīt pēc tam, kad Džeks bija ticis galā ar VampNet, viņš uzzināja, ka pazaudējis krietnu žūksni naudas biržā. Džekam bija laba intuīcija un tā reti viņu pievīla. Šī reize bija viens no izņēmumiem, turklāt viņš nespēja saprast, kā bija spējis iekrist ar tik šķietami vienkāršu darījumu. Iepriekšminētais bija par iemeslu tam, ka Džeka vaigs bija apmācies un viņš bija kļuvis nerunīgs. Tieši tādā garstāvoklī viņu bija saticis Lanss. Viņš bija mēģinājis raidīt kārtējo kritiku manā un Džeka virzienā, bet Džekam galīgi nenesās prāts uz Lansa muļķību uzklausīšanu. Viņš atbildēja tik asi, ka Lanss no pārsteiguma apklusa un bija spiests pirms laika atkāpties. Džeks vēlāk šo epizodi dusmīgi nokomentēja, savukārt tie, kuri bija kļuvuši par tās lieciniekiem, bija sajūsmā par negaidīto izklaidi.

Arī manā pusē bija gadījusies sadursme. Pirms vairākiem gadiem biju ieguldījusi naudu jauna biroja ēku projekta attīstīšanā. Projekta mērogs bija diezgan liels un tāda bija arī sagaidāmā peļņa. Pirms pāris nedēļām nejauši uzzināju, ka darījumu partneri mēģina mani nobīdit malā no šī projekta, turklāt tā, lai es ne tikai negūtu neko no naudas, kuru projekts nesīs nākotnē, bet arī zaudētu ieguldītos miljonus. Protams, bija dusmīga un domāju, kā vislabāk paust savu sašutumu. Tad kāds putniņš man iečivināja ausī, ka drīzumā gaidāma manu partneru tikšanās ar iespējamu šī projekta daļas pircēju. Es izdomāju, ka tajā jāpiedalās arī man.

Pirms došanās uz tikšanos rūpīgi saposos. „Burberry” trencis, „Christian Louboutin” botiljoni, apspīlētas „Dries van Noten” bikses un „Prada” blūze ar ap kaklu sasienamu lenti. Skaisti bez gala. Apzināti piemeklēju bēšu apģērbu, jo tumšas drēbes uzreiz liek pretiniekam sasprindzināties un sagatavoties uzbrukumam, savukārt gaišas rada maldīgu iespaidu un nomierina. Šī bija viena no retajām reizēm, kad grasījos sarīkot skandālu. Es uzskatīju, ka skandalēties bieži un par katru sīkumu ir prasti, savukārt pa retam un dēļ nopietna iemesla – pat ieteicami. Bija jauki būtu jaukai, bet reizēm bija nepieciešams parādīt dzelzs dūri, lai parādītu, ka neļaušu nevienam kāpt sev uz galvas.

Ierados tieši laikā – tikšanās ritēja pilnā sparā. Džerijs, mans galvenais darījumu partneris un arīdzan galvenais mērglis, stāstīja par projekta brīnišķīgo plānojumu un teju bezgalīgajām attīstīšanas iespējām. Daudz kas no viņa teiktā bija tīra ūdens liešana, lai gan visā visumā projekts tik tiešām bija labs, pretējā gadījumā es nebūtu tajā ieguldījusi naudu.

- Viss jau būtu labi, tikai vai jūs zināt, ka vajadzīgā betona vietā savulaik tika iepirkts krietni lētāks? – es teicu, veltot viesim platu smaidu.

Gājiens izdevās: viesis tā dīvaini paskatījās uz Džeriju, savukārt Džerijs nevarēja izdomāt, ar ko sākt: vai nu skaidrot viesim, ka manis teiktais ir bezgaumīgs joks vai arī mesties uzbrukumā.

- Mister Nevil, - Džerijs teica, - nepievērsiet Mis Lestenhārtai uzmanību. Viņa vēlas šo projektu vēlāk pārdot saviem paziņām, tādēļ cenšas aizbiedēt jebkuru citu pircēju.

Tātad tomēr pirmais variants.

- Bet, protams, Džerij, - es piekrītošā tonī teicu, atiedama drusku nostāk un apsēzdamās uz kāda betona bluķa. – Bet, ja runājam nopietni, tad nav skaisti vīt man aiz muguras intrigas.

Es izvilku no mēteļa kabatas pāris dokumentus.

- Vai tu vari man paskaidrot, kā mans paraksts nonācis uz dokumentiem, ar kuriem es piekrītu uzņemties visu zaudējumu segšanu trešajā būvniecības kārtā? Un kā mans paraksts nonācis uz dokumentiem, ar kuriem es atsakos no naudas, kuru ieguldīju pirms diviem gadiem un attiecīgi – gaidāmās peļņas?

Pateikusi šos vārdus, es piecēlos un piegāju klāt Džerijam. Viņš ātrumā nevarēja izdomāt, kā atcirst man un vienlaikus iziet no situācijas.

- Tu šobrīd mētājies ar ļoti smagiem apvainojumiem, Elisa, - viņš visbeidzot teica.

- Savukārt tu spēlējies ar uguni, - es sacīju.

- Es mēģināju ar tevi runāt pa labam, bet nu man nekas cits neatliek kā sazināties ar savu advokātu. – Tad Džerijs pagriezās pret misteru Nevilu, kurš visu šo laiku bija ieinteresēti klausījies mūsos. – Mister Nevil, man jums jāatvainojas. Mis Lestenhārta sev vien zināmu iemeslu dēļ jau labu laiku nodarbojas ar sabotāžu un visādi cenšas man kaitēt.

- Es kaitēju tikai tad, ja kāds cenšas kaitēt man. Droši vari iet runāt ar savu advokātu, es iešu runāt ar savējo.

Pēc šiem vārdiem es nometu dokumentus Džerijam pie kājām, pagriezos uz papēža un devos prom.

- Tu aizmirsi savus papīrīšus, - Džerijs nicīgi nosauca man pakaļ.

- Neuztraucies, man tādu ir vēl daudz, - es neatskatīdamās teicu.

Tikšanās iznākums bija tāds, ka tagad man draudēja tiesu darbi. Džerijs mani apvainoja naudas piesavināšanā, viņa un citu projekta partneru apkrāpšanā, dokumentu viltošanā un vēl pāris lietās, kuras es, protams, nebiju darījusi. Ak, šie cilvēki. Atmiņā atausa Kleitona, mūsu visgarlaikotākā vampīra vārdi, - vampīru pasaulē es varu aizdot divdesmit miljonus dolāru uz godavārda vien, cilvēku pasaulē es varu parakstīt līgumu uz simt piecdesmit lapām un tad vēl man jācīnās, lai dabūtu atpakaļ savu naudu, lai gan runa ir par smieklīgiem piecdesmit tūkstošiem. Sava daļa taisnības tur bija. Kas attiecās uz Džeriju, mana reakcija bija vienkārša – gribi karu, dabūsi. Vienmēr biju uzskatījusi, ka par sevi jācīnās un dzīve kopā ar Džeku, kurš bija un vienmēr paliks karavīrs, šo uzskatu bija tikai stiprinājusi.

III

Pēdējā laikā manu prātu arvien vairāk apdzīvoja domas, kuras tajā pirmoreiz bija ienākušas jau pirms gadiem divdesmit, ja ne vairāk.

Es raudzījos spogulī un šoreiz aplūkoju sevi rūpīgāk nekā parasti. Gaiši mati, kuros savijās tumši blondas šķipsnas ar gaiši brūnām, izteiksmīgas zilas acis, dzimumzīme uz vaiga un nevainojama rožaina āda. Skaista, jauna seja. Pārāk jauna.

Pirmajās desmitgadēs pēc pārvēršanās mans izskats nekad nebija radījis pārdomas. Man patika tas, ka gadi rit, bet es nekļūstu pat ne drusciņ vecāka. Turpretī tagad, kad aiz muguras bija simt desmit gadi vampīra dzīves, pieredze un zināšanas, atšķirība starp manu iekšējo „es” un ārējo izskatu reizēm radīja diskomfortu. Manam ķermenim vienmēr būs 22 gadi, kamēr mana iekšējā pasaule bija krietni nobriedušāka. Ar grimu es izskatījos 25 gadus veca, ja pavadītu spoguļa priekšā vēl ceturtdaļstundu, varētu padarīt sevi vēl vecāku, bet bez kosmētikas atklājās mans patiesais vecums. Sava cilvēka mūža beigās es biju izskatījusies vecāka, jo mani nomāca rūpes, bet pārvēršanās atgrieza man iepriekšējo izskatu.

Izklausījās smieklīgi, bet reizēm pašas jaunība mani nomāca. Gribējās, lai mans iekšējais briedums būtu redzams arī ārēji. Biju runājusi ar citām vampīrēm un dažām no viņām bija šī pati problēma. Protams, bija arī tādas, kurām mūsu problēma likās nesaprotama, jo viņējā bija tieši pretēja. Interesanti, ka vampīru puišus pārmērīga jaunība nenomāca. Ikvienam no viņiem cilvēka dzīves laikā bija nācies uzņemties gana daudz atbildības par kaut ko un tas viņus agri bija padarījis nobriedušus gan iekšēji, gan ārēji. Kaut vai Džeks. Diez vai viņš vairs atcerējās, ka viņam ir tikai 24 gadi. Viņš izskatījās vismaz 27 gadus vecs un ar savu izskatu bija pilnībā apmierināts. Gluži kā ar savu dzīvi. Frontē pavadītie gadi bija iemācījuši viņam priecāties par katru jaunu dienu.

Pēdējā gada laikā par šo jautājumu biju aizdomājusies arvien biežāk un biežāk. Spriedu – ja jau ir problēma, tātad jābūt arī kādam risinājumam.

- Džek, vai atceries, ka mēs pirms kāda pusgada spriedām, ko tādu jaunu varētu piedāvāt vampīriem? – es jautāju.

Bija vēls rīts un mēs ar Džeku atradāmies viesistabā. Džeks sēdēja uz dīvana, vienā rokā turēdams „The New York Times” un ar otru glaudīdams Doru, kura gulēja viņam blakus. Es pati pirms brīža biju pārbaudījusi e-pastu, vienlaikus iemetot aci „The Economist”, līdz vienā brīdī sapratu, ka esmu nobriedusi dalīties savā iecerē ar Džeku.

- Spriežot pēc tava toņa, tev kaut kas ir padomā, - viņš sacīja, paraudzīdamies manī.

- Ir gan. Vai atceries, kā reiz pirms operas apmeklējuma pasūdzējos tev, ka bez kosmētikas mana seja izskatās pārāk jauna?

- Jā. Kā arī atceros visas nākamās reizes, kad tu man tu tiki teikusi.

- Brīnišķīgi. Tad varu iztikt bez gara ievada. Tu zini kā darbojas „Renviro” – tas uz laiku atbrīvo ķermeni no mūžīgā sastinguma, bet domāts īslaicīgai lietošanai, jo ir ļoti koncentrēts. Tad lūk, man ienāca prātā radīt otru preparātu, kurš būtu izgatavots uz „Renviro” bāzes, bet ļautu ķermenim nedaudz novecot.

- Ja nemaldos, tad šāda preparāta radīšanas iespēju tu minēji vēl tad, kad pats „Renviro” nebija pabeigts.

- Taisnība. Bet tolaik es nebiju domājusi pie tā nopietni strādāt. Tad lūk, man padomā jau šonedēļ pat doties uz laboratoriju un uzsākt darbu pie jaunā preparāta.

- Vai tu zini, cik daudz laika tas varētu aizņemt?

- Kādus divus līdz piecus gadus. Pēc tam sāktos izmēģinājumi.

- Mēs atkal kļūsim par izmēģinājuma trusīšiem? – Džeks iesmējās.

- Es noteikti. Tu, ja gribēsi, varēsi atturēties. – Arī es iesmējos.

- Vai dzirdi Dora, kas saimniecei padomā? Ka tikai viņa nejauši nenovecina sevi tik ļoti, ka nevarēsi viņu vairs pazīt, – Džeks ķircinājās.

- Nejauc te iekšā kaķi, - es ķircinājos pretī. – Tātad, man ir padomā attīstīt „Renviro” un tad skatīties, kā jaunais preparāts strādās: vai tas ļauj īsā laikā novecot par vairākiem gadiem, vai arī tas padarīs vecāku dabiskā laika posmā. Piemēram, ja es gribētu kļūt par diviem gadiem vecāka, tad man šis preparāts būtu jālieto divus gadus. Izmēģinājumi pagaidām ir lielākais klupšanas akmens. Tā kā produkts būs domāts galvenokārt sievietēm, baidos, būs grūti atrast brīvprātīgās. Ja nu eksperiments rada nevēlamus blakus efektus vai novecina pārmērīgi? Man to nepiedos.

Džeks pamāja. Iecere bija ļoti nopietna, bet likmes – vēl nopietnākas.

- Veiksmes gadījumā tas būtu mūsu kārtējais triumfs. Neveiksmes gadījumā... Mēs varam zaudēt savu impēriju. Tādēļ man jājautā – vai tu mani atbalstīsi?

Džeks brīdi neko neteica. Visas mūsu ieceres bija nopietnas, bet šī bija vienīgā, kura neveiksmes gadījumā varētu iznīcināt visu, ko bijām sasnieguši. Jaunā preparāta nākotne bija atkarīga no Džeka lēmuma. Es nevarēju pieņemt tikai nopietnu lēmumu bez viņa akcepta.

- Dzīve bez riska būtu garlaicīga, vai ne? Lai notiek. Šis eksperiments var kļūt var mūsu lielāko triumfu vai arī lielāko neveiksmi. Laiks rādīs, ar ko tas viss beigsies, bet mana atbilde ir „jā”.

- Paldies. Es tā cerēju, ka tu mani atbalstīsi.

- Starp citu, man ienāca prātā, kas vēl mūs sagaidīs veiksmes gadījumā.

- Kas gan? – es jautāju, lai gan labi zināju, ko viņš domā.

- Lansa kārtējie apvainojumi un riebeklības. Jau „SLOOD”, „Renviro”, VampNet un klīnika viņu kaitināja, šis preparāts liks viņam no dusmām kļūt koši sarkanam.

- Klau, tādēļ vien ir vērts to radīt.

Mēs sirsnīgi iesmējāmies. Nabaga Lanss. Kad viņš uzzinās, kas mums padomā, viņš vairs nespēs naktīs, tas ir, dienās mierīgi gulēt.

*http://defencedebates.wordpress.com/2010/10/19/russian-blue-my-favorit-cat/

Kristīne Čeirāne (c) 2011

B E I G A S

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000

Pavisam, pavisam beigas? Ja tā, tad žēl. Vienmēr ar interesi izlasīju.

 2  0 atbildēt

Raksts labs,  tikai bildes takā prasītos :)

 1  0 atbildēt