- Man no „Fausta” patīk vien atsevišķas vietas, - es teicu. – Beigas, manuprāt, ir galīgi garām: Faustam viss tiek piedots. Vēl vairāk – Grietiņa viņu debesīs jau gaida. Fausts viņu pavedināja, pameta, Fausta dēļ gāja bojā Grietiņas brālis, Grietiņa nonāca cietumā par sava jaundzimušā bērna nonāvēšanu un viņai izpildīja nāvessodu. Par visu iepriekšminēto viņai vajadzētu Faustu ienīst, taču nē – viņa tam priecīgi māj! Ko lasītājs lai no tā mācās? Dari ko gribi, tev viss tiks piedots?
Šoreiz mūsu vampīru-intelektuāļu pulciņš bija pievērsies vācu literatūras klasikas apspriešanai. Nolans atmeta ar roku, bet Džeks un Kriss tikai pasmīnēja.
- „Fausts” ir nieks salīdzinājumā ar „Jaunā Vertera ciešanām”. Šī grāmata savulaik* aizsāka pašnāvību vilni Eiropā. Lasītājiem likās romantiski mirt mīlestības dēļ, - teica Glens, kurš negaidīti bija pievienojies diskusijai. Vampīru pasaulē šāda uzvedība nebija nekas īpašs. – Arī es biju starp šiem trakajiem. Izlasīju grāmatu un nošāvos.
- Vai tu arī biji nelaimīgi iemīlējies? – Nolans jautāja.
- Nē! Līdz grāmatas izlasīšanai es dzīvoju laimīgā neziņā par to, kas tā tāda – mīlestība.
- Nu vecīt! Vai esi dzirdējis par Darvina balvu, kuru pasniedz par visstulbāko nāvi? Ja mūsu pasaulē pasniegtu balvu par stulbāko iemeslu, kādēļ pēc nāves pārvērsties vampīrā, tu noteikti iegūtu pirmo vietu! – Nolans iesaucās.
Pēc šīs frāzes sekoja sirsnīgu smieklu vētra mūsu visu izpildījumā. Nē, nu tas ir kaut kas - izlasīt grāmata par jaunā Vertera mīlas mokām un rīkoties tāpat kā grāmatas galvenajam varonim. Uz šī fona viss, ko es tiko biju pateikusi par „Faustu”, nebija vērā ņemams.
- Tava neiedomājamā muļķība un tās sekas, protams, ir interesantas, taču tavā stāstā nav nekā ievērības cienīga, - kāda vampīre sacīja.
Viņa bija parādījusies pie mūsu galdiņa tikpat negaidīti kā pirmīt Glens. Biju viņu pāris reizes redzējusi klubā, bet man nebija ne jausmas, kas viņa ir un kā viņu sauc. Vampīru pasaulē arī tas bija gluži normāli, jo vampīri pārāk necentās cits ar citu iepazīties. Mēs ļoti labi zinājām, ka nav nekā trakāka par sabiedrību, kurā visi viens otru pazīst.
Svešiniece ieturēja pauzi un tas varēja nozīmēt tikai vienu – tūlīt mēs dzirdēsim viņas stāstu un viņa pat nejautās, vai vēlamies to dzirdēt. Tā bija vēl viena tipiska vampīru iezīme.
Viņa apsēdās uz dīvāna, iekārtojās ērtāk un veltīja mums visiem Monas Lizas cienīgu smaidu – īpatnēju un neizprotamu.
- Kā jau teicu, tavs stāsts nav nekas īpašs. Ne tā kā manējais. – Viņa ieturēja vēl vienu pauzi. – Es kritu par upuri nobērkošanai.
- Nobērkošanai? Kas tā tāda? – Kriss jautāja.
- Jūs neesat par to dzirdējuši? Tā ir cilvēka nonāvēšana, vienlaicīgi aizspiežot muti un degunu un saspiežot krūškurvi. Šis paņēmiens ir nosaukts tā izgudrotāja Viljama Bērka vārdā. Viņam savulaik bija savs bizness – pārdot līķus medicīniskām vajadzībām. Viņš nogalināja cilvēkus, pēc tas uzdeva tos par svaigi izraktiem līķiem un pārdeva anatomikumiem. Tātad, kādu vakaru es bārā sapazinos ar diviem vīriešiem. Viņi man izmaksāja dzērienus – vienu, otru, trešo... Iedzēru drusku par daudz un pamatīgi noreibu. Pēc tam viņi mani izvilka uz ielas un kaut kur aizveda. Es domāju, ka viņi mani piedzirdīja, lai dabūtu gultā, taču viss izvērtās pavisam savādāk... Pamodos morgā blakus citiem mirušajiem. Biju tā pārskaitusies, ka apņēmos abus atrast un atriebties. Diemžēl nokavēju – policija jau bija nākusi Bērkam un Hēram uz pēdām un abus aizturējusi. Bērkam vēlāk piesprieda publisku nāvessodu pakarot.* Tā izpildi vēroju arī es.
Klausoties vampīres teiktajā sapratu, ka par Bērka un Hēra, pazīstamu arī kā Vestportas slepkavu, Edinburgā veiktajām slepkavībām šo to jau biju dzirdējusi. Atmiņas sāka likties kopā kā puzle, diemžēl tajā iztrūka pārāk daudzu gabaliņu.
- Izklausās interesanti. Bet kāpēc viņi to darīja? – Nolans jautāja.
- Laikam jau būs jāsāk stāstīt no paša sākuma... - svešiniece teica. – Tātad, 19. gadsimtā, kā zināms, sākās attīstība visās jomās un arī anatomija nebija izņēmums. Nepieciešamība pēc līķiem, kurus varētu izmantot pētnieciskos nolūkos, pieauga, taču pieprasījums bija lielāks par piedāvājumu. Tolaik Lielbritānijā bija spēkā 1752. gada akts, kas noteica, ka preparēšanai var izmantot vienīgi ar nāvi sodītu noziedznieku līķus. Un tādu nebija daudz. Uzņēmīgi cilvēki saskatīja peļņas iespējas un tā radās vesels rūpals: dažādi noziedznieki vai nu izraka līķus no kapiem un steidzās nogādāt kādā anatomikumā vai arī apzināti nogalināja cilvēkus un sameloja par līķu izcelsmi. Bērks un Hērs bija vieni no viņiem. Viņu „bizness” ilga nepilnu gadu – no 1827. gada novembra līdz 1828. gada oktobrim un pavisam par viņu upuriem kļuva septiņpadsmit cilvēki. Starp citu, vai varat iedomāties, kas notika ar Bērka ķermeni pēc viņa nāves?
- Viņš nonāca uz tā paša galda, kur viņa upuri? – Kriss minēja.
- Aha, - vampīre pamāja.
- Izrādās, ka par Bērku un Hēru jau biju dzirdējis, - Džeks teica. – Par šiem abiem ir arī uzņemta filma.*
- Būs jānoskatās, - Kriss sacīja.
- Nu, vai mans stāsts nav krietni interesantāks par tavējo? – vampīre jautāja Glenam.
Atbildes vietā Glens tikai pamāja. Acīmredzot viņš ko tamlīdzīgu dzirdēja pirmoreiz, jo izskatījās patiesi pārsteigts.
- Kārtēja aizraujošā lappuse Lielbritānijas vēsturē, - Kriss konstatēja ar vieglu ironiju balsī.
- Bērka aizturēšanai taču bija kādas sekas, vai ne? Galu galā, šāds „bizness” nevarēja turpināties mūžīgi, - es jautāju.
- Bija gan. 1832. gadā stājās spēkā „Anatomijas akts”, kas noteica, ka medicīnas vajadzībām iespējams izmantot arī ziedotus ķermeņus, cietumos mirušo personu līķus, kā arī līķus, kurus neviens nepieprasīja. Nelegālajam rūpalam pienāca gals.
- Nu re, stāsts ar laimīgām beigām. Kā radīts stāstīšanai pirms gulētiešanas, - Kriss pajokoja. Es viņu iedunkāju, bet Kriss nelikās ne zinis.
Man ienāca prātā – vai mūsu pasaulē vispār bija kas tāds, par ko vampīrs nevarētu pasmieties? Laikam jau nē. Tik tālu nu bijām aizdzīvojušies.
*18. gadsimta beigās
*Hērs vēlāk tika atbrīvots
*”Burke and Hare” (1971)
Kristīne Čeirāne (c) 2011
Nākamā, noslēguma epizode - 27.04.
