III
- Labvakar, mani sauc Jadviga Radvilaite, - svešiniece sacīja, pastiepdama roku.
Mēs sarokojāmies. Viņa droši vien bija viena no tiem, kuri bija dzirdējuši par mums ar Džeku un nu vēlējās iepazīties personīgi.
- Ja reiz esmu Ņujorkā, nevaru laist garām iespēju un iepazīties ar leģendāro Elisu Lestenhārtu. Vai Džeks Hārpers arī ir šeit?
Nu, ko es teicu?
- Šovakar nē. Rītvakar gan viņš būs klubā.
- Žēl gan. Par laimi, esmu ieradusies uz vismaz nedēļu. Vai pat divām.
- Darījumu brauciens?
- Tā varētu teikt. Uzzināju nepatīkamus jaunumus un nolēmu atbraukt uz šejieni un noskaidrot visu klātienē.
Es joprojām atrados pie bāra, tikai šoreiz pie, nevis aiz letes. Bārmenis bija atgriezies, doties uz kabinetu vēl negribējās, mūziku šovakar lika DJ, Krisa un Nolana klubā nebija, tādēļ es paliku zālē un vēroju apkārt notiekošo.
- No kurienes tu īsti esi? Tavs vārds manām ausīm skan ļoti eksotiski, - es teicu. Es noklusēju to, ka manām ausīm eksotiski skanēja ļoti daudzi vārdi.
- No Austrumeiropas. No mātes puses esmu poliete, no tēva – lietuviete. Es dzīvoju starp abām savām zemēm.
- Suvalkos* vai? - mums blakus atskanēja indīga balss. Tā piederēja Rebekai.
Jadvigas seja acumirklī pārvērtās. Vispirms tajā parādījās pārsteigums, tad dusmas.
- Vai tev šobrīd nevajadzētu atdusēties zem velēnām?
- To pašu es varētu jautāt tev, - Rebeka sacīja.
- Es vismaz dzīvoju savā zemē, nevis tā kā dažs labs. Vai ne, Rebeka? Vai drīzāk... Dārta. - Pēdējo vārdu Jadviga īpaši uzsvēra.
- Es mīlu dzimteni no attāluma, - Rebeka bezrūpīgi atteica.
- Daudz tur palicis ko mīlēt. Ko iekarotāji neizdarīja pa septiņsimts gadiem, to jūsējie paveica pa divdesmit.
- Ko lai dara, mūsu nācija principā neatzīst vieglu dzīvi. Mums patīk kurnēt un novelt vainu uz citiem. Agrāk latviešiem traucēja dzīvot iekarotāji, tagad pašu valdība un starptautiskie aizdevēji.
- Jūs esat neiespējami. Padomā tik, reiz mūsu valstis apsvēra iespēju apvienoties.*
- Labi, ka tas netika izdarīts. Lai man ar tevi būtu viena pase... Fuj.
- Nesprēgā daudz. Tas, ka tu esi tikusi pie naudas un tagad jūties ļoti spica, nenozīmē, ka tu esi vienā līmenī ar mani. Man tu vienmēr paliksi tā pati prastā lauku skuķe.
- Savukārt man tu vienmēr paliksi tā pati iedomīgā maita, - Rebeka nepalika atbildi parādā.
Par Baziliska cienīgo skatienu, ko Jadviga raidīja Rebekas virzienā viņu varētu apskaust pat Lanss.
- Citos apstākļos tu par šiem vārdiem pamatīgi norautos.
- Vai tiešām? Un ko tu man izdarītu? Neaizmirsti, kā visi mūsu strīdi beidzās agrāk.
- Ir tāds labs padoms: izvairies sarunāties ar zemākas kārtas cilvēkiem. Manuprāt, ir īstais laiks tajā ieklausīties.
Pateikusi šos vārdus, Jadviga apcirtās uz papēža un aizgāja, uz atvadām veltot Rebekai pāris krāšņus epitetus.
- Kā es viņu neciešu! – Rebeka iesaucās. – Tu nevari iedomāties, kāda maita viņa ir! Egoistiska, narcistiska, valdonīga un absolūti neciešama. Diena kopā ar viņu ir īstas mokas. Varu tev pastāstīt, kā es iepazinos ar Jadvigu Radvilaiti un kā mēs kļuvām par ienaidniecēm.
Es sevi neuzskatīju par pārāk ziņkārīgu, taču šāvakara notikumi bija pietiekami savdabīgi, lai radītu interesi. Rebeka devās uz vienu zāles tumšajiem nostūriem un apsēdās pie galdiņa. Viņa iegrima samta dīvānā un sakrustoja rokas un kājas.
- Ja ir kāda seja, kuru ieraugot pārņem riebums, tad tā ir viņējā. – Rebeka noskurinājās. – Nebiju viņu satikusi ilgāk par gadsimtu, bet viņa pa šo laiku nav mainījusies ne par matu.
- Izklausās, it kā jūs savulaik būtu dzīvojušas zem viena jumta.
- Tā arī bija. Bet laikam būs labāk, ja izstāstīšu visu no paša sākuma. – Rebeka ieturēja pauzi. – Kā jau tu dzirdēji, es nāku no Latvijas un reiz man bija cits vārds. Manas zemes vēsture ir gana ķēpīga, lai tajā neiedziļinātos, pateikšu vien pašu galveno. Kopš kāda trīspadsmitā gadsimta mūsu zemē bija saimniekojušas citas tautas: vācieši, zviedri, krievi... Sākot ar deviņpadsmitā gadsimta beigām, latvieši arvien vairāk sāka domāt par to kā svešo varu ja ne gluži nokratīt, tad vismaz padarīt mazāk jūtamu, kā panākt sev vairāk tiesību un labākus dzīves apstākļus. 1905. gadā Latvijai pāri vēlās revolūcija. Tās laikā notika viskaut kas, tostarp muižu dedzināšana. Es nācu no vienkāršas zemnieku ģimenes, no tādām nāca arī mani draugi. Revolucionārais noskaņojums mūs aizrāva un arī mēs tai pievienojāmies. Ilgi gan mūsu revolucionāru gaitas neturpinājās. Mēs nodedzinājām vienu, nu labi, divas... bet vispār četras... muižas par daudz un mums nācās bēgt. No sākuma mēs aizbēgām uz Igauniju, no turienes uz Somiju, bet no Somijas pārcēlāmies uz Angliju. Tur mēs apmetāmies kādā ēkā, kurā bez mums dzīvoja pāris cilvēku ar neskaidru nodarbošanos un miglā tītu pagātni. Tur arī es iepazinos ar Jadvigu. Neviens viņu nevarēja ciest, taču patriekt arī nevarēja: no sākuma viņa bija kopā ar mūsu mītnes galveno, starp citu, necik ilgi viņu attiecības neturpinājās - Jadvigas neciešamā rakstura dēļ, bet vēlāk no viņas nebija iespējams tikt vaļā, jo Jadviga attiecās izvākties un neviens viņai neko nevarēja padarīt. Viņa uzskatīja sevi par pasaules nabu un skatījās uz citiem no augšas. Jadviga visu laiku uzsvēra, ka viņa nāk no dižciltīgas ģimenes, bet nekad nepieminēja to, ka patiesībā viņas ievērojamā ģimene jau labu laiku bija paputējusi – par to bija parūpējušies gan viņas senči, gan Jadviga pati. Lietuvā viņa bija iesaistīta vairākās afērās un, kad viņas viltības tika atklātas, šis sieviešu dzimuma Ostaps Benders aizbēga uz Lielbritāniju. Mani Jadviga necieta jau no pirmās dienas. Pirmkārt, tādēļ, ka es biju vienkārša zemniece, otrkārt, tādēļ, ka runāju viņai pretī un treškārt tādēļ, ka biju latviete. Latviešus Jadviga nevērtēja augstu. Viņa nevarēja saprast, kā viena nācija var tik vienkārši padoties iekarotājiem. Viņā pašā taču ritēja kareivīgās lietuviešu un poļu asinis. Šķiet, mūsu konflikts aizsākās bļodas dēļ. Pagājušā gadsimta sākumā vannasistabas vēl nebija pašsaprotama dzīvokļa sastāvdaļa un mēs visi mazgājāmies bļodā virtuvē. Tad lūk, Jadvigai nepatika, ka kāds bija nolicis bļodu citā vietā un viņai bija nācies to meklēt. Viņa izgāza dusmas uz mani, es nebiju ar to mierā un mēs sastrīdējāmies. Bet īsts naids mūsu starpā sākās pēc pāris mēnešiem. Jadviga mani pamatīgi iegāza. Turklāt ne tikai mani, bet vēl trīs cilvēkus. Mēs nonācām dzīvībai bīstamā situācijā. No sākuma es domāju, ka tā bija vienkārši neveiksmīga apstākļu sakritība, bet vēlāk uzzināju, ka tas bija Jadvigas roku darbs. Vai vari iedomāties iemeslu? Jadviga nebija mierā ar to, kā es biju izmazgājusi kafijas kannu. Viņai šķita, ka tā nav pietiekami tīra un viņa bija dusmīga, ka viņai, Jadvigai Radvilaitei, jāņem rokās lupata un jāpārmazgā kafijas kanna! – Rebeka noskurinājās. – Viņa bija mājās radījusi tādu atmosfēru, ka reizēm mēs labprātāk stundām klaiņojām apkārt, nekā devāmies mājās, jo zinājām, ka tur priekšā būs viņa. Es tā nodzīvoju vairākus gadus. Līdzko man radās iespēja no turienes aiziet, es to izmantoju.
Bija nedaudz dīvaini tā sēdēt un klausīties Rebekas stāstā. Viņa runāja tik vaļsirdīgi, it kā mēs būtu draudzenes. Patiesībā, lai gan mēs bijām pazīstamas, mēs reti kad pārminām savā starpā kādu vārdu. Bet šovakar Rebekai vajadzēja izrunāties un Medora šim nolūkam nederēja, jo viņa jau sen bija zaudējusi spēju uzklausīt un just līdzi. Kas attiecās uz mani... Šī nebija pirmā reize, kad kāds vampīrs man izkratīja sirdi, tas atgadījās laiku pa laikam. Mūsu pasaulē nebija psihologu un visas savas problēmas mēs varējām izrunāt viens ar otru. Nezinu, kas manī bija tāds, kas radīja vēlmi uzticēt savas problēmas tieši man, taču es centos nekad nevienam neatteikt. Man patika palīdzēt citiem.
- Jadviga var būt neiedomājami jauka, kamēr viņai liekas, ka tu varētu viņai noderēt, bet viņa bez žēlastības pārbrauks tev pāri ar ceļa rulli, ja tu viņai vairs nebūsi vajadzīgs, bet patrāpīsies ceļā un traucēsi viņai īstenot savus plānus. Gadiem ilgi es domāju, ka viņa ir zem zemes, bet tā maita ir dzīvāka par dzīvu. Zini, tā ir viena no riebīgākajām lietām nemirstīgo dzīvē – tu domā, ka tavs ienaidnieks ir miris, bet pēkšņi izrādās, ka viņš arī ir nemirstīgs un jūs vēl tiksieties.
IV
Turpmākās pāris dienas bija notikumiem bagātas. Karstākais sarunu temats klubā bija Jadviga, pareizāk sakot, viņas uzvedība. Jadvigu uz Ameriku bija atvedusi ziņa, ka kāda kompānija, kas pārvaldīja viņas šejienes akcijas bija kaut ko salaidusi grīstē, tādējādi radot zaudējumus. Jadviga šķērsoja okeānu, lai firmā radītu elli zemes virsū. Bija dzirdēts, ka izmisušie darbinieki bija sākuši apsvērt veidus, kā uz visiem laikiem tikt no Jadvigas vaļā. Tika dzirdēts arī, ka, uzzinot par kārtējo Jadvigas vizīti, viņi bija sākuši diskutēt vai lēciens laukā pa kabineta logu varētu būt nāvējošs.
Savukārt klubā Jadviga dažādu iemeslu dēļ bija salekusies ar vairākiem vampīriem. Ne viens vien teica – žēl, ka Lanss ir Losandželosā, viņa klātbūtne būtu bijusi tieši laikā. Protams, Jadviga un Rebeka turpināja konfliktēt, kā rezultātā vampīri varēja uzzināt daudz jauna par Latvijas un Lietuvas vēsturi, abām baltu tautām, kā arī iemācīties jaunus spārnotus izteicienus – Jadviga un Rebeka bija sasniegušas oratora mākslas augstāko līmeni: viņas prata apsaukāties, neizmantojot nevienu rupju vārdu, bet gan izmantojot krāšņus epitetus un pareizo balss intonāciju.
Pārsvarā abas vispirms mēģināja norakt viena otru, bet pēc tam ķērās klāt otras dzimtenei. Kad Jadviga kādu vakaru pavīpsnāja par ekonomisko situāciju Latvijā un atgādināja par augsto bezdarba līmeni, Rebeka vienā mierā paziņoja, ka Lietuvā jau neklājoties labāk un pajautāja, kā tas nākas, ka agrāk baltkrievi brauca strādāt uz Lietuvu, bet tagad lietuvieši brauc strādāt uz Baltkrieviju. Kādu citu reizi Jadviga ķērās klāt latviešiem kā tādiem un paziņoja, ka latvieši esot tik labi citu tautu ieražu pieņemšanā un ieviešanā, ka nevar saprast, kur latviešos kas latvisks palicis, uz ko Rebeka atbildēja, citējot kādu nezināmu autoru – latvietis dzer igauņu pienu, ēd poļu ābolus, iepērkas lietuviešu lielveikalos un ļoti lepojas ar savām latviskajām tradīcijām. Un vispār, Dziesmu svētkus vēl neviens nav atcēlis, tie esot latviskuma lādiņš vairākiem gadiem. Kādu citu vakaru aizgāja vēl tālāk – Jadviga paziņoja, ka latvieši esot apmaldījušies lietuvieši, uz ko Rebeka atcirta, ka lietuviešu valoda esot izmēdīta latviešu valoda. Uz mutes nebija kritusi ne viena, ne otra un pagaidām izskatījās, ka šis vārdiskais duelis beigsies ar neizšķirtu.
- Kaut viņa vienreiz aizvāktos! Pie viena viņa varētu savākt līdzi Kleitonu. Viņam šobrīd uznākuši pamatīgi melnie un viņš visu laiku maļ vienu un to pašu, - Rebeka sacīja.
Pēdējo dienu laikā mēs bijām kontaktējušās vairāk nekā iepriekš pa veselu gadu.
- Nesen bija uzjautrinošs brīdis. Jadviga bija sākusi lekties ar Medoru, bet aplauzās. Medora māk pataisīt otru melnu un maziņu, izmantojot gluži parastus, pat neitrālus izteicienus. Turklāt viņa darīja zināmu, ka viņa joprojām ir baronese, līdz ar to necietīs kaut kādas nebūt izlecējas nepieņemamo uzvedību. Kad Jadviga uzzināja Medoras titulu, viņa uzreiz iežmiedza asti starp kājām, ha-ha, - Rebeka sirsnīgi iesmējās. Tomēr aiz šiem smiekliem jautās drūmums. Jadviga Rebekai saistījās ar viņas dzīves sliktākajiem brīžiem un viņai derdzās uzturēties vienā telpā ar Jadvigu.
- Izskatās, ka Baltijas valstis, kuras, skatoties no malas, liekas tik draudzīgas un vienotas, nemaz tādas nav.
Rebekas sejā parādījās viegls smīns.
- Kā to ņem. No vienas puses, esam brāļu tautas un visas trīs Baltijas valstis nereti uzskatām par vienu lielu valsti. Piemēram, aizbraukt no Rīgas uz Tallinu mums ir tas pats, kas šeit aizbraukt no Ņujorkas uz Čikāgu - mēs to neuzskatām par braucienu uz ārzemēm. Bet citādi... Latvieši igauņus sauc par bremzēm, tikai nez kādēļ vienmēr sanāk tā, ka igauņi ir mums pamatīgi priekšā. Ar Lietuvu joprojām nav noslēgts jūras robežlīgums, jo abas valstis jau kādus desmit gadus nespēj vienoties par kontinentālā šelfa sadali. Savukārt latvieši par sevi ir visaugstākajās domās, jo Latvija taču atrodas pašā vidū un ir Baltijas sirds. Tā lūk.
Vēl pēc pāris dienām Rebeka piesteidzās pie bāra, kurā atkal saimniekoju es, un pasūtīja lielu porciju „SLOOD”. Tas varēja nozīmēt tikai vienu.
- Viņa ir prom! Beidzot! Cerēt, ka es viņu vairs nekad nesatikšu laikam būtu naivi, bet ceru, ka mūsu nākamā tikšanās notiks ne ātrāk kā pēc pāris gadsimtiem.
Es pasniedzu Rebekai „SLOOD”. Viņa ielika glāzē salmiņu un ar baudu iemalkoja dzērienu.
- Un vai zini, kas vēl ir labi? Kleitons arī ir prom. Viņi ar Jadvigu tā sadziedājās, ka viņš nolēma doties viņai līdzi.
- Pa kuru laiku tas notika? – es pārsteigti jautāju.
- Aizvakar. Jadviga par kaut ko piekasījās arī Kleitonam, viņš atcirta pretī, abi sāka strīdēties, bet drīz vien pamanīja, ka viņi gluži labi saprotas. Kleitons pastāstīja par garlaicīgu, kas viņu nomāc, savukārt Jadviga sāka stāstīt par to, cik dzīve var būt aizraujoša un dzīvi Austrumeiropā. Kleitons aizrāvās un sakravāja somas.
- Nu re, tavas vēlēšanās piepildījās – tiki vaļā no abiem.
- Jā, tiku, tikai Jadvigas klātbūtne man pamatīgi pabojāja nervus. Es ceru, ka ar savu uzvedību pabojāju arī viņējos, - viņa pasmīnēja.
Pēc šiem vārdiem Rebeka atvadījās un devās atpakaļ pie sava galdiņa. Jā, paciest Jadvigas klātbūtni patiešām nebija viegli. Un man kādreiz bija šķitis, ka Lanss ir neciešams...
*reģions, kas sadalīts starp Poliju un Lietuvu un, ja pēdējo piecu gadu laikā nekas nav mainījies, tad Suvalki joprojām ir nabadzīgs reģions.
*laikā ap 1918.-1920. gadu tika apsvērta vienotas Latvijas-Lietuvas valsts izveide. Viens no dedzīgiem šīs ieceres aizstāvjiem bija Rainis.
Kristīne Čeirāne (c) 2011
Nākamā epizode - 30.03.
