Es biju ceļā uz viesnīcu „Elephant”, kurā kārtējo reizi notika man veltīts pasākums, kuru kārtējo reizi rīkoja... nu protams, Lanss. Pēc incidenta ar specvienības uzsūtīšanu „Glory & Shame”, kura tomēr neatklāja mūsu pazemes klubu, jo tā arī neatrada ieeju tajā, kam sekoja mana un Džeka atriebība, uzsūtot Lansam nodokļu inspekciju, viņš bija pieklusis un kādu laiku par viņu nekas nebija dzirdēts. Protams, bija muļķīgi cerēt, ka Lanss mūs liks mierā pavisam, tomēr es cerēju, ka vismaz kādu laiku viņš pārstās bojāt mums garstāvokli. Tagad klusuma brīdis bija beidzies un varēja tikai minēt, kas Lansam būs sakāms šoreiz. Parasti visi viņa uznācieni bija veltīti man un Džekam, bet šodienas pasākums bija veltīts tikai man. Man tas nepatika, jo raisīja nelāgas domas.
Lai gan nejutu nekādu vēlēšanos atkal redzēt Lansa seju un klausīties viņa pārmetumos, es gāju diezgan ātri. Ātrāk sāksim, ātrāk sāksim lekties, ātrāk sastrīdēsimies un ātrāk izklīdīsim, es nodomāju.
Viesnīcas automātiskās durvis atvērās un es devos taisnā ceļā uz konferenču zāli. Satverot durvju rokturi, man bija naiva cerība, ka Lansa kārtējie uzbraucieni man nevienu īpaši neinteresēs un zāle būs gandrīz tukša. Kā tad. Jau tik tikko paverot durvis varēja redzēt, ka zāle ir pilna ar vampīriem. Noskatīties cirku par brīvu bija ieradušies gan mani draugi un paziņas, gan tie, kuri atbalstīja Lansu. Kriss un Nolans bija teikuši, ka noteikti atnāks un arī Džeks bija solījis ierasties. Lanss jau stāvēja uz skatuves, gaidot manu ierašanos un līdz ar to – šova sākumu. Savā baltajā kostīmā ar neiztrūkstošo fraku viņš izskatījās pēc diriģenta.
Lanss mani ieraudzīja, tiklīdz biju ienākusi zālē un pasmaidīja. Viņa smaids bija tik ledains, ka spētu apklāt ar biezu ledus kārtu tropisku salu.
- Nu lūk, arī mis Lestenhārta beidzot ir ieradusies, - viņš teica tonī, kurā jaucās kopā medus un inde.
Es neko neatbildēju, tikai vienaldzīgi paraudzījos viņā un atspiedos pret sienu, sakrustodama rokas uz krūtīm. No šejienes es varēju redzēt gan skatuvi, gan visu zāli, bet apgaismojuma dēļ mana seja atradās ēnā.
- Šodien esmu jūs visus šeit sapulcinājis, lai atklātu jums rūpīgi glabātu noslēpumu, noslēpumu, kurš liks jums mainīt savas domas par Elisu Lestenhārtu, personu, kura ir plaši pazīstama kā cilvēkmīle, humāniste, ķīmijas ģēnijs un pats godīguma iemiesojums. Šodien, - Lanss teica un viņa balss tonis kļuva bargāks, - es jums atklāšu ko tādu, kas uz visiem laikiem liks jums mainīt savas domas par viņu.
Lansa pompozais tonis neatstāja uz mani nekādu iespaidu. Gan jau viņš atkal būs sagrozījis faktus vai arī vienkārši kaut ko sagudrojis. Mana pagātne patiešām bija tik tīra, kā es apgalvoju un man nebija noslēpumu, kurus es nevienam nekad negribētu atklāt.
- Elisa Lestenhārta ir pazīstama kā persona, kura grauj vampīru tradicionālo dzīvesveidu, mēģinot pierunāt vampīrus atteikties no tradicionālās barības un piedāvājot viņiem veikt manipulācijas ar savu ķermeni, tostarp ķirurģiskas. Tagad arī vampīri var atsūkt taukus, operēt degunus, pildīt krūtis ar silikonu un darīt nez ko vēl. Tai pat laikā šī, pēc viņas pašas domām, progresīvi domājošā persona, par kuras spējām izgudrot dažādas brīnumainas mikstūras neviens nešaubās un uz kuru ar cerībām raugās daudzi bezbērnu vampīru pāri, iestājas pret to, lai vampīriem būtu bērni, ko viņa neskaitāmas reizes ir paudusi skaļi. Nesen manā rīcībā nonāca ziņas, kas parāda Lestenhārtas šaušalīgo liekulību. Elisai Lestenhārtai, kura nepagurusi atkārto, ka vampīri un bērni nav savienojami jēdzieni, pašai ir bērns!
Uz brīdi zālē valdīja pilnīgs klusums, jo visi bija apstulbuši no dzirdētā. Manā virzienā nekavējoties sāka raudzīties neskaitāmi acu pāri. No tiem visiem es redzēju vien trīs: Džeka, Nolana un Krisa. Nolans un Kriss raudzījās uz mani neticīgi, bet Džeka skatiens bija jautājošs. Džeks zināja par mani vairāk nekā jebkurš cits un tagad viņš man jautāja, vai aiz tā, ko es viņam reiz biju atklājusi, neslēpjas kas vairāk.
Klusumu pārtrauca murdoņa, kuru radīja daudzas balsis. Zālē atradās arī vampīri, kuri savulaik ar cerībām bija raudzījušies uz „Renviro”, jo pieļāva iespēju, ka tas varētu palīdzēt vampīriem tikt pie bērniem un kuriem es biju skaidri un nepārprotami norādījusi, ka „Renviro” šādas spējas nepiemīt. Vēl vairāk, es biju viņiem strikti paziņojusi, ka vampīriem nav un nekad nebūs bērnu, jo mēs piederam tumsai, vientulībai un melanholijai. Tagad, pēc Lansa sensacionālā paziņojuma, viņi raidīja manā virzienā indīgas piezīmes un dusmīgus saucienus. Pat tie vampīri, kuri parasti bija manā pusē, raudzījās uz mani kaut kā dīvaini.
Arī mani Lansa vārdi bija satriekuši. Kā viņš to bija uzzinājis?! Bez manis par Sūzenu nezināja tikpat kā neviens. It kā nepietiktu ar to, ka Lanss nekaunīgi ložņāja pa manu dzīvi, viņš pasniedza visu savā interpretācijā un nu man nāksies pacensties, lai visu izskaidrotu.
- Nav taisnība! – es iesaucos. Acumirklī visi pieklusa un gaidīja, kas sekos tālāk. Es redzēju, ka daļa vampīru, kuri vēl pirms brīža bija man veltījuši negatīvas piezīmes, tagad raudzījās uz mani ar dīvainu mirdzumu acīs. Tā bija cerība. Cerība, ka vampīriem tomēr ir iespējams tikt pie bērniem. – Taisnība, es pret Sūzenu izturējos kā pret pašas meitu, bet viņa nav mans bērns.
Kāds Lanss ir kretīns, es nodomāju. Ja viņš bija uzzinājis šo, tad acīmredzot varēja uzzināt jebkuru manas biogrāfijas faktu un celt to priekšā publikai. Tas man lika justies neaizsargātai. Es uzskatīju, ka mana pagātne: atmiņas, pieredze, sasniegumi, vilšanās, pieder tikai man, bet Lanss, uzvezdamies kā sasodīts detektīvs, varēja it visu darīt zināmu pārējiem. Lai gan man nebija nekā slēpjama, es neuzskatīju, ka citiem būtu jāzina par mani viss.
- Tūlīt es jums visu paskaidrošu un jūs redzēsiet, ka nekā sensacionāla te nav un ka Lanss kārtējo reizi manipulē ar faktiem. 1979. gadā, pastaigājoties pa Ņujorku, es redzēju uz ielas sēžam kādu jaunu meiteni. Bija rudens sākums, viņa bija pārāk plāni ģērbusies un, šķiet, neievēroja apkārt notiekošo. Izskatījās, ka viņa ir ar kaut ko apdullinājusies. Es piegāju viņai klāt, un pajautāju, kā viņu sauc un ko viņa dara uz ielas. No sākuma viņa mēģināja no manis atgaiņāties, bet kaut kas man lika neatstāt viņu. Es pierāvu viņu kājās un teicu, ka viņa nāks man līdzi. Meitene no sākuma pasūtīja mani trīs mājas tālāk, bet pēc tam izdomāja, ka tomēr dosies man līdzi. Kad nokļuvām manās mājās un viņa pamazām atgāja no narkotisko vielu ietekmes, viņa pastāstīja par sevi. Meiteni sauca Sūzena. Bērnībā viņa kopā ar mammu bija pārcēlusies uz Ņujorku no kādas mazpilsētas. Sūzenas mamma bija domājusi, ka Ņujorkā viņām klāsies labāk, bet tā nenotika. Sūzenas mamma smagi strādaja, bet lielpilsētas dārdzība paņēma gandrīz visu nopelnīto un abas dzīvoja diezgan pieticīgi. Kad Sūzenai bija sešpadsmit gadu, viņas mamma pēkšņi nomira. Sūzena palika viena. Viņai nebija tuvu radinieku, sociālais dienests par viņu pārāk neinteresējās un viņai nācās sākt pastāvīgu dzīvi, kurai viņa nebija gatava. Lai aizmirstos, viņa sāka dzert, bet vēlāk – lietot dažādas tabletes. Īres parāda dēļ viņa bija nokļuvusi uz ielas un vadīja savas dienas klaiņojot. Viņas stāsts mani satrieca. Es tūlīt paziņoju, ka parūpēšos par viņu, bet ar vienu nosacījumu – Sūzenai tūlīt pat jāizbeidz klaiņošana un jāatgriežas skolā. Sūzena palika dzīvot pie manis, pabeidza vidusskolu, pēc tam es apmaksāju viņai koledžu, palīdzēju atrast dzīvokli un iekārtoties darbā. Kā redzat, nekā īpaša te nav. Es vienkārši satiku cilvēku, kuru nespēju pamest nelaimē.
Pēc manas runas nu jau Lansa virzienā vērās pārmetoši skatieni.
- Lans, kā tev nav kauna! – Kortnija iesaucās. Viņa bija viens no vampīriem, kura jau daudzus gadus meklēja veidu, kādā vampīri varētu tikt pie saviem bērniem un atteicās samierināties ar realitāti. – Tu labi zināji, ka mēs būsim šeit un gribēji mūs izmantot savu intrigu vērpšanai!
- Lans, visi zina, kāds tu esi mērglis, bet šodien tu to pierādīji atkal, - Nolans bargi teica. – Tu ar saviem lētajiem trikiem vari doties uz cirku, tur tev ir īstā vieta!
Lanss neteica neko. Viņa sejas izteiksme bija tieši tāda pati kā iepriekš. Tātad viņš bija zinājis patiesību, tikai izstāstījis visu pa savam. Tas man uzreiz radīja jautājumu – kāpēc? Kāpēc apmelot mani, ja viņš zināja, ka es atspēkošu visu viņa teikto?
- Bioloģiskais bērns, pieņemtais bērns – kāda starpība, - Lanss bezrpūpīgi teica. – Tas nemaina lietas būtību – Lestenhārta ar putām uz lūpām klāsta, ka bērni nav domāti vampīriem, bet pati...
- Lans, kāds tu esi pakaļa! – es nenoturējos. Zālē nekavējoties atskanēja sajūsmināti saucieni un aplausi. Visskaļāk uzvedās Kriss un Nolans. – Rūpes par bērniem? Tu vispār seko līdzi tam, ko runā? Vai tiešām iekārtot skolā septiņpadsmit gadus vecu meiteni un parūpēties, lai viņa pabeidz vidusskolu, ir ārkārtīgi sarežģīti?!
- Lans, šoreiz tu esi izgāzies kā veca sēta, - kāds teica. – Daudziem vampīriem ir draugi cilvēki, tāpat daudzi ziedo naudu dažādiem fondiem un bērnunamiem. Rūpēties par bāreņiem nav nekas slikts. Turklāt, septiņpadsmit gadus vecu meiteni patiešām ir pagrūti nodēvēt par bērnu. Štruntīgi tu pildi savus mājasdarbus.
Lansa sejā joprojām nebija pakustējies ne vaibsts. Izskatījās, ka viņam viss ir dziļi vienalga, ka tikai pabūt uz skatuves.
Gregs, „Elephant” īpašnieks, šoreiz neteica neko, tikai nosodoši papurināja galvu. Viņš vienmēr piedalījās visos pasākumos, kuri notika viesnīcā, bet reti kad iejaucās pasākuma norisē. Viņš iestājās par vārda brīvību, tādēļ joprojām ļāva Lansam izmantot zāli. Reiz gan Lanss bija Gregu pamatīgi nokaitinājis un saņēmis brīdinājumu – ja Lanss vēlreiz mani vai Džeku smagi apvainos, „Elephant” durvis viņam turpmāk būs slēgtas.
Lansam tika veltīta vēl kāda deva kritikas un tad pamazām visi sāka izklīst. Es devos prom, viena pati. Šobrīd nevēlējos runāt pat ar Džeku, kur nu vēl ar kādu citu. Nevēlējos arī vairāk stāstīt par Sūzenu. Biju visiem pateikusi, ka pēc tam, kad palīdzēju Sūzenai atrast dzīvokli un sameklēt darbu, mūsu ceļi bija šķīrušies. Tā nebija taisnība. Kamēr vien Sūzena dzīvoja Ņujorkā, mēs regulāri satikāmies vai vismaz sazvanījāmies. Vēlāk viņa satika kādu vīrieti, apprecējās un pārcēlās dzīvot uz citu štatu. Kopš tās reizes mēs vairs nebijām tikušās, bet joprojām uzturējām sakarus: Sūzena sūtija man vēstules, kurām pievienoja fotogrāfijas, lai es redzētu, kāda izskatās viņas dzīvesvieta, viņa pati, viņas ģimene. Nu jau Sūzenai bija tuvu piecdesmit, viņa joprojām bija laimīgi precējusies un abi viņas bērni bija uzsākuši patstāvīgu dzīvi. Pēdējos gados mēs sazinājāmies ar e-pasta starpniecību. Sūzena man joprojām sūtīja savas fotogrāfijas un stāstīja par savu dzīvi, bet es par savējo centos stāstīt pēc iespējas mazāk. Sūzena zināja, kas es esmu un tas bija iemesls, kādēļ es nekad nesūtīju savas fotogrāfijas un vairs nezvanīju viņai. Sūzena zināja, ka es nenovecoju, taču, ja viņa nedzirdēja manu balsi un neredzēja manus foto, viņa varēja iztēloties, ka tomēr esmu cilvēks un šo gadu laikā arī esmu mainījusies.
Par Sūzenu es biju pastāstījusi vien dažiem vampīriem, kuru starpā, protams, bija arī Džeks. Es neuzskatīju, ka ar to būtu jālielās. Reiz es pasniedzu roku cilvēkam, kuram tas bija nepieciešams un šis cilvēks mani nepievīla. Es neuzskatīju to par kaut ko īpašu. Savas dzīves laikā es biju darījusi daudz laba, jo tāda vienkārši bija mana daba.
Kristīne Čeirāne (c) 2011
Nākamā epizode - 02.03.
