Nākamais ieraksts bija rakstīts jau citā, neskaidrākā, rokrakstā, acīmredzot, tūlīt pēc kaujas.
„Esmu savā dzīvē redzējis daudz, bet kad ieraudzīju gandrīz simtu vampīru dodamies pils virzienā, uz brīdi manas asinis sastinga dzīslās. Tērpušies viscaur melnā, ar sejām, kurās nekustējās ne vaibsts un acīm, kurās redzama nāve, viņi klusējot gāja cauri mežam. Viņi bija ieradušies agrā pievakarē un pārsteidza pretinieku pilnīgi negaidot. Tiklīdz pēdējais vampīrs bija iegājis pilī, uz turieni devāmies arī mēs. Mēs sadalījāmies, lai varētu vērot cīņu un izvēlēties brīdi, kad iesaistīties. Pils vienā mirklī kļuva par niknu cīņu vietu. Vampīru cīņas ir krietni nežēlīgākas un postošākas nekā cilvēku, jo pateicoties savam fiziskajam spēkam viņi spēj radīt neticamus postījumus kailām rokām. Šoreiz gan bija nedaudz savādāk. Viens klans bija ieradies iznīcināt otru un visi vampīri bija bruņojušies ar dunčiem vai mietiem. Cīņa notika hallē un visapkārt lidoja priekšmeti, mirdzēja nažu asmeņi un sienas nodrebēja ikreiz, kad kāds vampīrs bija triecis pret to savu pretinieku. Vampīra nemirstību varēja pārtraukt tikai dūriens sirdī, citās vietās ievainojums nebija bīstams, tādēļ cīņas bija sevišķi niknas. Neviens nebija gatavs šķirties no tā, ko vērtēja visaugstāk. Tomēr ik pa brīdim atskanēja šaušalīgs kliedziens un vampīru skaits saruka. Vecos vampīrus no jaunajiem atšķīra tas, ka vecie pēc nāves sabirza pīšļos, savukārt jaunie pārvērtās īstos miroņos. Mēs šo visu vērojām no malas, ar katru brīdi saprotot, cik neprātīga bijusi mūsu doma ierasties pilī. Pret šādu pārspēku mēs bijām bezspēcīgi. Cīņa varēja ilgt daudzas stundas un visu šo laiku mums vajadzēja slēpties. Mūs jebkurā mirklī varētu atklāt un tad mājās nepārnāktu neviens. Kaut mēs būtu izdomājuši labāku plānu! Diemžēl atkāpties jau bija par vēlu. Mums atlika tikai gaidīt. Gadu gaitā es un vīri bijām iemācījušies sazināties bez vārdiem, visu pasakot ar skatienu. Mēs paraudzījāmies cits citam acīs un visās sejās bija redzams viens un tas pats: apziņa, ka esam nonākuši strupceļā. Atkāpties bija par vēlu, uzbrukt mēs nevarējām. Es pieņēmu lēmumu aizdedzināt pili. Pēkšņi, par spīti troksnim pils iekšienē, mēs sadzirdējām troksni ārpusē. Es un vēl viens no medniekiem pielavījāmies pie kāda no logiem un paraudzījāmies laukā. Vakara tumsā vīdēja neskaitāmas lāpas un bija dzirdamas klaigas. Ciema iedzīvotāji, sapratuši, ka šī ir viņu iespēja paglābties no vampīru terora, bija nolēmuši neņemt vērā pavēli palikt mājās. Viņiem rokās bija izkaptis, mieti, dunči un šautenes un izskatījās, ka arī viņiem ir padomā aizdedzināt pili. Mēs vēl nebijām ķērušies pie lietas, kad sajutām deguma smaku. Tā nāca no pils iekšienes. Vampīri, nolemjot paātrināt cīņas iznākumu, paši bija aizdedzinājuši pili. Mums jau tā nebija plāna, bet tagad mēs pat nesapratām, kā rīkoties. Mums apkārt bija vairāki desmiti vampīru, kuri, cenšoties izkļūt laukā, kuru katru brīdi varētu mūs atklāt, laukā gaidīja bars ciema iedzīvotāju, kuri tūdaļ pakļaus savas dzīvības briesmām, savukārt mēs nevarējām izlemt, kurā brīdī sākt uzbrukumu. Es nolēmu, ka mums jānogaida, līdz lielākā daļa vampīru būs izkļuvuši laukā un tad jāuzbrūk, jo tā mums būs lielākas iespējas viņus uzvarēt. Šeit pilī mūsu izredzes bija krietni mazākas nekā klajā laukā. Mēs steidzāmies pakaļ vampīriem, kad pēkšņi pamanījām, ka cilvēku skaits pilī ir palielinājies un tas nebija tādēļ, ka vietējie būtu iekļuvuši iekšā. Es nespēju noticēt savām acīm – daļa to, kuri vēl pirms brīža bija bijuši vampīri, tagad bija pārvērtušies atpakaļ cilvēkos. Tas mani tik ļoti pārsteidza, ka es apstājos kā zemē iemiets. Nezinu, cik ilgi būtu tā nostāvējis, ja kāds no vīriem nebūtu man uzsitis pa plecu. Mūsu galvenais uzdevums bija iznīcināt vampīrus, tomēr jaunatklājums radīja vēl vienu uzdevumu – nosargāt tos, kuri bija pārvērtušies atpakaļ. Diemžēl šajās jukās tas nebija mūsu spēkos un katra dzīvība bija viņa paša rokās. Neiztika bez traģēdijām – nezinot, ka viņu tuvinieks vairs nav vampīrs, brāļi nogalināja māsas, māsas – brāļus, bet vecāki – savus bērnus. To, kādu briesmīgu kļūdu viņi pieļāvuši, ciematnieki saprata tikai brīdī, kad sajuta neparasti silto ķermeni saļimstam.”
Stāstījums bija apbrīnojami raits. Ieraksta sākumā bija minēts, ka tas ir veidots no visu atmiņām, tomēr mani tik un tā pārsteidza, ka ir iespējams tik labi aprakstīt neidomājamu haosu.
„Pateicoties ciematnieku palīdzībai, mums izdevās iznīcināt lielāko daļu vampīru. Abi klani bija beiguši pastāvēt milzīgo zaudējumu dēļ. Precīzu nogalināto vampīru skaitu neizdevās aprēķināt, jo saskaitīt varēja tikai līķus, bet vēl jau bija arī pīšļi. Daļai izdevās aizbēgt, bet viņu nebija daudz, labi ja divdesmit. Astoņiem no tiem, kuri bija pārvērtušies atpakaļ cilvēkos, palaimējās izdzīvot. Astoņpadsmit ciematnieku bija gājuši bojā, mūsu pusē krita trīs vīri. Klanu vadoņi cīnījās viens ar otru vēl tad, kad pili jau bija pārņēmušas liesmas un gāja bojā ugunī. Gaisma bija uzvarējusi tumsu, tomēr, lai arī uzvara, tā bija rūgta.”
Nākamais ieraksts bija jau gandrīz kaligrāfiskā rokrakstā, tātad rakstīts vēlāk.
„Pirms doties atpakaļ uz savām mājām, mēs nolēmām nedaudz uzkavēties, jo es vēlējos noskaidrot, kādēļ notika pārvēršanās. Pēc bijušo vampīru iztaujāšanas es uzzināju ko neticamu. Izrādās, viņi visi bija salīdzinoši jauni vampīri, ne vairāk kā divus gadus veci, un bija pārvērtušies atpakaļ cilvēkā brīdī, kad bija gājis bojā vampīrs, kurš viņus radījis. Šis atklājums mani ieinteresēja tik ļoti, ka es apņēmos to dokumentēt un nodot gan ctiem vampīru medniekiem, gan nākamajām paaudzēm. Drīz vien mēs uzsākām mājupceļu. Mēs bijām paveikuši to, kādēļ bijām ieradušies, tomēr atmiņas par trim kritušajiem biedriem nospieda mūsu sirdis.”
Lasot sapratu, ka šo stāstu reiz jau biju dzirdējusi, tikai bez visām detaļām. Ja tādēļ, lai paskaidrotu, kādēļ vampīru un cilvēku starpā nebija ieteicamas attiecības, izmantoja stāstu par Raineru un Leidu, tad tādēļ, lai atbildētu uz jautājumu, kādēļ vampīru pasaulē nav klanu, izmantoja stāstu par to, kā reiz divu varenu klanu nesaskaņas beidzās ar to, ka tie viens otru iznīcināja. Kopš tā laika neviens vairs nemēģināja ko tādu atkārtot.
Pēc pāris dienām es atkal satiku Meganu, lai atdotu viņai dokumentus.
- Kā noprotu, tu šo stāstu esi lasījusi ne reizi vien? – es jautāju.
- Bet protams, - Megana sacīja, likdama mapi mugursomā. – Es uzaugu, lasot savu priekšteču stāstus. Kamēr mani vienaudži fanoja par „The Lost Boys”*, es sekoju līdzi īstām vampīru dēkām.
- Vai tev ir vēl kādi dokumenti, kuros aprakstīta pārvēršanās atpakaļ cilvēkā?
- Ir. Bet to ir maz. Pārsvarā tikai intervijas ar bijušajiem vampīriem: kā kļuva par vampīru, kā notika pārvēršanās atpakaļ, tas ir, kā gāja bojā vampīrs, kurš šo vampīru bija radījis, sajūtas pārvēršanās brīdī, sajūtas, atgriežoties cilvēka dzīvē. Nu, tādas lietas. Diez vai tevi tas interesēs.
- Jā, tur nu tev taisnība... Mani vairāk interesē tieši iemesli, kādēļ notiek pārvēršanās.
Megana uzmeta somu plecos un brīdi stāvēja klusu, kaut ko apdomājot. - Līdz šim es zināju tikai vienu. Tagad, pateicoties tev, zinu divus. Bet es neesmu iepazinusies ar visiem manu senču atstātajiem dokumentiem. Kad būs kāds brīvāks brīdis, caurskatīšu pierakstus, kuru neviens sen nav aizticis. Varbūt atradīšu ko tādu, kas tev noderēs.
Es pamāju. Meganai bija jāsteidzas tālāk un mēs atvadījāmies. Megana grasījās doties prom, kad pēkšņi pagriezās un pajautāja: - Starp citu, vai varu tev palūgt vienu lietu? Vai vari man uzrakstīt to gadījumu ar Brī? Es to labprāt pievienotu savām piezīmēm.
- Protams. Es šā vai tā grasījos to darīt: noderēs arī man.
*”The Lost Boys” (1987) ir šausmene-komēdija par diviem brāļiem, kuri kopā ar mammu pārceļas uz pilsētu okeāna krastā, Santa Karlu, kas ir bēdīgi slavena ar milzīgu bezvēsts pazudušo skaitu. Kad vecākais no brāļiem tiek pārvērsts vampīrā, jaunākais kopā ar nejauši iepazītiem pusaudžiem-vampīru medniekiem, izdomā plānu kā viņu glābt un atkal padarīt par cilvēku.
Kristīne Čeirāne (c) 2011
Nākamā epizode - 19.01.
