„1767. gads. Ja nebūtu bijis briesmīgās nelaimes, kas mūsu ģimenei uzbruka pirms diviem gadsimtiem, mēs būtu turpinājuši dzīvot laimīgā neziņā par to, kādas šausmas iespējams piedzīvot. Diendienā es saskaros ar briesmām un daru darbu, kurš nedarītu lepnu nevienu vīru. Es vēlos, kaut varētu atgriezties mājās pie sievas un bērniem un nekad vairs nedoties prom, taču, ņemot vērā savas zināšanas un to, cik nepieciešamas tās ir, lai nepieļautu šausmām, teroram un iznīcībai pārņemt Zemi, es turpinu nest savu smago nastu. Es neprasu par savu darbu atlīdzību zelta un sudraba kalnos, es nevēlos slavu. Es vēlos, lai mana atlīdzība būtu iespēja nodzīvot pietiekami ilgu mūžu, lai redzētu savus bērnus pieaugam.”
Pēkšņi es sajutos neērti un aizvēru mapi. Šie dokumenti nebija dienasgrāmata, taču rakstītais bija dziļi personisks. Šajās pāris rindās rakstītājs bija ielicis savas skumjas par likteni, kas viņu bija piemeklējis. Viņam vampīru mednieka darbs bija pienākums, no kura viņš labprāt atteiktos, ja vien varētu. Meganas sencis bija pilnīgs pretstats Meganai – viņa bija dzimusi karotāja un bez ieroča rokās jutās teju vai neērti. Izsekošana, pakaļdzīšanās, cīņas – Megana bez tā nespēja iedomāties savu dzīvi. Nebrīnīšos, ja viņa arī pensijas vecumā skraidīs apkārt pa pilsētu ar arbaletu rokās.
Tomēr man vajadzēja uzzināt vairāk par vampīru pārvēršanos atpakaļ cilvēkā, tādēļ vēlreiz atšķiru mapi.
„Šobrīd es vēl atrodos mājās, pagalmā spēlējas mani bērni, istabā mana sieva vērpj dziju, bet es savedu kārtībā dokumentus, kuri noderēs manai ģimenei gan šajā paaudzē, gan nākamajās, tomēr jau pēc dažām stundām pie manis ieradīsies ducis citu vampīru mednieku un mēs dosimies ceļā. Mums priekšā stāv vissmagākā cīņa mūsu mūžā un mēs apzināmies, ka atpakaļ diez vai atgriezīsies visi. Skaļi to neviens nesaka, bet visi jūt, ka visticamāk mājās pārnāks tikai daži. Ja vispār pārnāks.
Nepilnu divsimt jūdžu attālumā no mana ciema atrodas divi ciemi, kurā notiekošais jau gadiem sēj šausmas cilvēkos tuvu un tālu. Katrā no šiem ciemiem reiz dzīvoja bagāts un nežēlīgs grāfs, kurš – vai nu pēc nāves vai kā citādi – pārvērtās vampīrā. Katrs no viņiem sāka sapulcināt ap sevi citus vampīrus un veidot klanu. Kaut kā viņu ceļi krustojās un šī tikšanās beidzās ar domstarpībām, kuras radīja sāncensību. Katrs bija izveidojis spēcīgu klanu, bet nu sākās sacensība par to, kura klans būs spēcīgāks. Katram klanam vajadzēja arvien jaunus vampīrus. Ja agrāk vampīri siroja pa apkārtni, meklēdami „barību”, tad tagad viņi nolaupīja jaunus cilvēkus, nešķirojot tos pēc izcelsmes, un pārvērta vampīros. Tas turpinājās jau vairākus gadus un tuvējo apkaimju iedzīvotāju dzīves bija pārvērtušās par īstu elli. Neviens neuzdrošinājās parādīties ārpus mājas pēc tumsas iestāšanās, katrām mājā bija vismaz viens ierocis, ļaudis centās turēties baros, bet tas viņus neglāba. Vampīri vienkārši ielauzās mājās un aizveda sev līdzi visus, kuri bija vecāki par septiņpadsmit gadiem. Gados vecākos viņi parasti neaiztika, izņemot, ja kāds izrādīja pretestību. Daudzi jaunieši, mēģinot paglābties no šaušalīgā likteņa, bēga no dzimtās vietas. Vampīri to zināja, tādēļ kontrolēja ceļus, kuri veda laukā no ciemiem. Ciema iedzīvotāju skaits arvien saruka un vampīri savos sirojumos devās arvien tālāk. Lai gan skaita ziņā cilvēku bija daudz vairāk nekā vampīru, viņi ne spēka, ne ātruma ziņā nevarēja mēroties spēkiem ar vampīriem. Pašlaik situācija bija kļuvusi ļaunāka nekā jebkad un tieši tādēļ mēs dosimies turp.”
Es gaidīju, ka Meganas sencis būs rakstījis arī kādas piezīmes pa ceļam, taču nekā tāda nebija. Ievēroju, ka manuskriptā trūkst vairāku lapu. Acīmredzot tur bija ierakstīts kas patiesi personisks un autors nevēlējās, lai svešas acis to redzētu.
„Mēs ieradāmies ciemā agri no rīta un apmetāmies mežā, rūpīgi nomaskējot savas apmetnes vietu. No drošiem avotiem bijām uzzinājuši, ka klanu konflikti sasnieguši galējo robežu un gaidāma cīņa: viens klans iebruks otra pilī un vampīri centīsies iznīcināt pēc iespējas vairāk pretinieku. Kad cīņa būs galā, ieradīsimies mēs un iznīcināsim palikušos. Tiktāl tas skanēja vienkārši. Patiesībā viss bija gluži citādi. Mūsu bija tikai divpadsmit, kamēr vampīru skaits katrā klanā bija tuvu simtam. Mēs nezinājām, cik no viņiem paliks dzīvi un cik ilgi ilgs cīņa. Vampīri bija daudz ātrāki, veiklāki un spēcīgāki par mums. Vislabākais veids kā iznīcināt vampīru, bija nogalināt viņu miegā, jo miegā vampīrs bija pilnīgi neaizsargāts. Ja nebūtu gaidāma cīņa, mēs varbūt būtu mēģinājuši iekļūt pilī dienas laikā, lai gan arī tas būtu ne mazāk bīstami kā mūsu pašreizējais plāns. Ņemot vērā klana locekļu skaitu un mūsu skaitu, visu atrašana un iznīcināšana aizņemtu stundas. Arī iekļūšana pilī prasītu laiku. Mūsu bija tikai ducis. Ja mēs nepaspētu iznīcināt visus vai arī laikus pamest pili, vampīri mūs notvertu un tad mūs gaidītu lēna un mokoša nāve.
Mēs bijām ieradušies ciemā divas dienas pirms gaidāmā uzbrukuma, lai paspētu iepazīties ar apkārtni un būtu gatavi gadījumā, ja klans ierastos agrāk. Ciema iedzīvotāji bija brīdināti nepamest savas mājas, jo viņi mums neko nevarētu palīdzēt, drīzāk tikai traucētu.”
Kristīne Čeirāne (c) 2011
Nobeigums - 14.01.
