Vampīri un cilvēki nesader kopā – tas bija viens no mūsu nerakstītajiem likumiem. Vienlaikus tas bija arī viens no likumiem, kas visbiežāk tika pārkāpts. Mūsu pasaulē nebija sankciju un pārkāpējus nesodīja. Nebija, piemēram, tiesnešu, kuri, klaudzinot ar āmuru pa galdu, sacītu: „Ak, tu biji tu kopā ar cilvēku? Piespriežu tev piecus tūkstošus dolāru lielu soda naudu!” Nebija neviena, kurš uzraudzītu, lai likumi netiktu pārkāpti. Vampīru likumi bija radušies gadu gaitā, no pašu pieredzes. Tie visi bija vērsti uz to, lai nosargātu mūsu pasauli no cilvēkiem un mūs pašus no nepatikšanām. Ievērot tos vai pārkāpt bija katra paša ziņā. Vampīru pasaulē vienīgais sods bija sadzīvošana ar savas rīcības radītajām sekām. Un tā nereti bija smagāka par jebkuru sodu, kuru mūsu prāts spētu izdomāt.
Viens no uzskatāmākajiem piemēriem tam, ka vampīri un cilvēki nav radīti viens otram, bija stāsts par Raineru un Leidu. Neviens nezināja, kurš to bija pierakstījis un publicējis, neviens nezināja arī precīzu laiku, kad bija risinājušies aprakstītie notikumi. Bija zināms tikai tas, ka pirmo reizi šis stāsts drukātā veidā bija parādījies 1960.-jos gados un izplatījies pa visu pasauli. Reti kurš vampīrs nebija šo stāstu lasījis vai vismaz dzirdējis par to. Stāsts par Raineru un Leidu bija mūsu pasaules stāsts par Romeo un Džuljetu.
Pār Hamburgu bija nolaidusies kārtējā nakts. Uz viena no tiltiem pār Elbu bija redzams kāds siluets. Tā bija jauna meitene. Viņa vērās naksnīgajā tālē un vēroja mēness atspīdumu tumšajā ūdenī. Lai gan viņa stāvēja pavisam nekustīgi, bija redzams, ka viņa kādu gaidīja.
Tālumā atskanēja klusi soļi un kāds tuvojās tiltam. Nācējs bija jauns vīrietis. Viņa sejas vaibsti bija līdzīgi skulptūrai, apģērbs liecināja par turību, tomēr, raugoties uz viņu, radās dīvains iespaids. Šķita, ka šis cilvēks glabā kādu tumšu noslēpumu.
Sadzirdējusi sev aiz muguras pazīstamos soļus, meitene pagriezās. Viņas seja atplauka smaidā. Viņa palūkojās vīrietī un ikviens, pat vispaviršākais vērotājs, saprastu – tas ir iemīlējušās meitenes skatiens. Vīrietis saņēma meitenes plaukstas savējās un maigi noskūpstīja. Abi nepārmija ne vārda, viņiem tie nebija nepieciešami. Tad abi sadevās rokās un devās pastaigā pa naksnīgo pilsētu.
Meiteni sauca Leida un viņai bija 17 gadu. Viņa nāca no nabadzīgas ģimenes, agri bija zaudējusi vecākus un uzaugusi pie radiniekiem. Lai gan radi skaļi neko neteica, Leidai vienmēr šķita, ka viņi meitenes uzturēšanu uzskata par apgrūtinājumu, jo ģimenē auga arī pieci pašu bērni. Tādēļ Leida jau kopš bērnības centās padarīt pēc iespējas vairāk palīdzēt mājas soļa veikšanā un, mazliet paaugusies, sāka meklēt darbu. Kopš piecpadsmit gadu vecuma viņa strādāja par kalponi. Vispirms viņa strādāja pie kādas pavecas vientuļas dāmas, bet nesen Leida bija iekārtojusies darbā turīgā daudzbērnu ģimenē.
Leida tikko bija iznākusi no maiznīcas un steidzās atpakaļ uz māju. Bija vēsa rudens diena un viņa nevēlējās, lai maizītes pa ceļam atdzistu. Leidai patika viņas jaunie darba devēji. Lai gan gimene bija bagāta, visi tās locekļi bija vienkārši un sirsnīgi un pret viņu labi izturējās.
Steigdamās atpakaļ uz mājām, Leida nemanīja, ka kāds garāmgājējs viņu ieraugot bija apstājies un meiteni vēroja. Viņš grasījās meiteni panākt un uzrunāt, bet tad pārdomāja. Tā vietā viņš neuzkrītoši sekoja, lai redzētu, kurp viņa dodas.
Uzzinājis namu, kurā meitene strādā, vīrietis ieradās negaidītā vizītē pie tā īpašniekiem. Viņus tas īpaši nepārsteidza, jo viņi jauno vīrieti pazina. Viņa vārds bija Rainers un par viņu bija zināms vien tas, ka viņš ir 27 gadus vecs, turīgs un noslēgts cilvēks, kurš laiku pa laikam parādījās sabiedrībā, taču nekad nerīkoja viesības savā namā.
Rainers bija cerējis, ka tieši Leida pasniegs visiem tēju un uzkodas. Viņa cerības piepildījās. Viņš vēroja meiteni, nespēdams atraut no viņas acis. Raineru apbūra viss: viņas kustības, viņas āriene, no Leidas plūstošais dzīvesprieks. Leida pie šādas uzmanības nebija pieradusi, tomēr tā nelika viņai justies neērti.
Rainers ik pa laikam turpināja iegriezties un itin drīz ģimene saprata patieso viņa apciemojumu iemeslu. Viņi to uztvēra ar smaidu. Lai gan viņi paši piederēja augstai kārtai, viņiem nebija aizspriedumu pret vienkāršiem ļaudīm. Viņi labi zināja, ka vienkāršie ļaudis nereti ir krietnāki un uzticamāki par bagātajiem. Viņi arī atļāva Leidai vakaros pēc darba satikties ar Raineru.
Kad Leida pirmo reizi ieraudzīja Raineru, viņa sajutās tā, kā nekad iepriekš nebija jutusies. Svešinieks viņā radīja simpātijas un, kas bija pats dīvainākais, vēlmi viņam palīdzēt. Bet ko gan nabadzīga kalpone varētu sniegt turīgam jaunam vīrietim? To viņa uzzināja pavisam drīz.
Leidas un Rainera vakara pastaigas kļuva arvien biežākas. Reizēm viņi varēja līkumot pa Hamburgas ieliņām, stundām nepārmijot ne vārda savā starpā. Tas nebija tādēļ, ka viņiem nebūtu par ko runāt. Tas bija tādēļ, ka viņiem kopā bija tik labi, ka vārdi bieži vien kļuva lieki.
Iepazīstot Raineru tuvāk, Leida saprata, kādēļ viņai bija radusies vēlme viņam palīdzēt. Rainers atklāja, ka neraugoties uz savu bagātību un statusu, viņš ir vientuļš un ilgojas pēc kāda, ar kuru dalīt savu dzīvi. Pēc šīs atzīšanās Leida pieķērās Raineram vēl vairāk.
Kādā sniegotā ziemas dienā Rainers atvēra Leidai sava nama durvis un meitene pārcēlās uz dzīvi tajā. Rainers bija jautājis Leidas darba devējiem, vai viņiem nebūtu iebildumu, ja Leida turpmāk strādātu pie viņa. Ģimene smagu sirdi šķīrās no meitenes, kurai bija paspējuši pieķerties un izlikām nezinām to, ka Leida patiesībā kļūs par Rainera nama saimnieci.
Pirms tam Rainers Leidai bija uzticējis kādu noslēpumu. Savu lielo noslēpumu. Rainers atklāja, ka viņš ir nevis cilvēks, bet gan vampīrs. Leida bija pārsteigta, tomēr Rainera atzīšanās viņu nenobiedēja. Rainers arī pateica, ka šī iemesla dēļ viņš nekad nevarēs Leidu apprecēt. Leida to pieņēma. Viņa nemaz nespēja iedomāties to, ka viņa, meitene no vienkāršas ģimenes, varētu kļūt par tāda vīrieša kā Rainers sievu.
Dienas Leida pavadīja viena pati, iepazīstot Rainera namu. Tas bija skaisti iekārtots, pilns ar dārgām lietām un labām grāmatām. Vakaros Leida gaidīja Raineru pamostamies un viņi bija kopā līdz vēlai naktij, kad Leida devās pie miera. Rainers gulēja viņai blakus un vēroja guļošo meiteni.
Vēl pēc kāda laika Rainers atklāja Leidai, ka patiesībā viņš ir vairākus gadsimtus vecs. Iepriekšējos teju divus simtus gadu viņš bija pavadījis viens pats un juties bezgala vientuļš. To cilvēku sabiedrība, kurus viņš bija sastapis līdz šim, nedarīja viņu laimīgu. Tā viņš bija aizvadījis gadu pēc gada, ilgodamies pēc kā tāda, kurš dotu viņa dzīvei piepildījumu. Un tad viņš satika Leidu. Viņa parādīja Raineram, cik plaša un neparasta ir pasaule. Leida stāstīja par savu dzīvi, kā arī stāstīja stāstus un teikas, kuras bija dzirdējusi bērnībā.
Ar laiku Leida sāka piemēroties Raineram. Viņa sāka doties pie miera arvien vēlāk un mosties arvien vēlāk. Kopā ar Raineru viņa atklāja gluži jaunu – nakts – pasauli. Rainers viņai parādīja to, cik brīnišķīgi viss izskatās naktī: debesis, ēkas, pilsēta, ūdeņi.
Tā pagāja septiņi gadi. Leida bija kļuvusi 24 gadus veca, bet Raineram joprojām bija 27. Ārēji Leida nebija mainījusies gandrīz nemaz, ko nevarēja teikt par viņas iekšējo pasauli. Pēdējā laikā viņa arvien skaudrāk bija sākusi apjaust lietas, kuras ne reizi nebija izteikusi skaļi. Līdz kādu vakaru...
- Tu mani iemīlēji, jo man piemita tas, kā tev nebija: spējas izjust dzīvi visās tās krāsās. Tu vēlējies būt kopā ar mani, lai caur mani izjustu to, ko pats nespēj. Es vēlējos būt kopā ar tevi un ļaut tev iepazīt lietas, kuras tev līdz šim bijušas svešas. Tev daudz kas ir dots, taču vienlaikus daudz kas ir liegts. Tu nespēj izjust gadalaiku maiņu, to, cik brīnišķīgi pēc garas ziemas ir sildīties pavasara saulē un redzēt dabu atmostamies. Tu nespēj sajust to, cik lieliski ir karstā vasaras dienā veldzēties upē, vienkārši peldot un neko nedomājot, un redzot virs sevis spožās debesis. Tu nejūti aukstumu un neatšķir siltu rudens dienu no vējainas. Tu nejūti, cik brīnišķīgi ir iziet laukā lietū un ļaut ūdenslāsēm notecēt pār tevi. Tu nejūti, cik jauki ir aukstos ziemas vakaros sēdēt pie silta kamīna un malkot smaržīgu tēju no vasarā salasītām zālītēm. Tu nejūti, cik lieliski ir ziemas dienā iziet laukā un ieelpot spirgto gaisu. Tu nejūti nogurumu, tādēļ nezini, cik patīkami ir just nogurumu un ieslīgt miegā pēc darbos aizvadītas dienas. Tu nevari novērtēt labu, ar mīlestību gatavotu maltīti. Tev nav gandrīz nekādu vajadzību un tava pasaule jau sen ir zaudējusi krāsas. Tas pats sāk notikt ar mani. Tu piederi naktij un arī es sāku just, ka sāku piederēt naktij. Es vēlos piederēt dienai. Dienai, kura ir daudz skaistāka un krāsaināka par nakti. Un es nevaru to izdarīt, ja esmu kopā ar tevi. Un... ir vēl kas. Es kļūstu vecāka, bet tu izskaties tieši tāpat kā mūsu iepazīšanās dienā. Tagad man ir divdesmit četri un tev joprojām divdesmit septiņi. Kas notiks, kad man būs četrdesmit, bet tev joprojām būs divdesmit septiņi? Kas notiks, kad es kļūšu vēl vecāka? Kā mēs jutīsimies, redzot, ka viens no mums turpina novecot, bet otrs paliek tikpat jauns? Es vairs nespēju tā turpināt. Mums jāšķiras.
Arī Rainers juta, ka viņu attiecības vairs nav tādas kā agrāk. Leida bija sākusi līdzināties viņam un to Rainers nevēlējās. Rainers vēlējās līdzināties Leidai. Lai gan viņš nevēlējās Leidu pazaudēt, viņš ļāva viņai iet - labāk lai Leida bija laimīga bez viņa, nekā nelaimīga kopā ar viņu.
Leida pameta Rainera namu un iekārtojās darbā kādā ģimenē. Viņa atkal bija kopā ar cilvēkiem un apjauta, cik gan daudzu lietu un sajūtu viņai šo septiņu gadu laikā bija pietrūcis. Ģimenē bija trīs bērni un, lai gan bērniem bija auklīte, Leida labprāt ar viņiem spēlējās. Bērni bija vēl viens iemesls, kādēļ viņa aizgāja no Rainera. Leida vēlējās bērnus, bet kopā ar Raineru viņai tādi nevarēja būt.
Tā pagāja pāris mēneši. Leida centās aizmirst Raineru, lai gan apzinājās, ka nevar aizmirst kādu, kurš bijis tik nozīmīgs. Rainers centās pierast pie dzīves bez Leidas.
Tad Leida saslima. Kas tieši tā bija par slimību, nekur nav minēts. Zināms vienīgi, ka cerību atveseļoties nebija. Leida zaudēja darbu, jo slima kalpone nevienam nav vajadzīga, un noīrēja lētu istabiņu. Tā bija pavisam maza, auksta un drūma. Leida bija gluži viena, gandrīz bez naudas un ar katru dienu viņai kļuva arvien sliktāk.
Kādu vakaru pie viņas ieradās Rainers. Viņš lūdza Leidu atgriezties. Leida atteicās, tomēr Rainers neatlaidās. Viņš zināja, ka Leida mirst un jautāja - vai tiešām viņa vēlas nomirt šeit, būdama viena pati? Tad Rainers pajautāja, cik ilgi Leida vēl varēs atļauties maksāt par īri. Leida atzinās, ka drīz viņai var nākties šo vietu pamest. Rainers vēlreiz lūdza Leidu atgriezties viņa namā. Leida jautāja, vai viņš apzinās, ko dara. Raineram bija sāpīgi redzēt Leidu tik slimu, kā viņš jutīsies, ik dienu esot blakus mirstošajai meitenei? Rainers atbildēja, ka daudz sāpīgāk viņam būs zināt, ka Leida savu mūžu noslēgs trūkumā, varbūt pat uz ielas.
Leida atgriezās Rainera namā. Rainers centās gulēt pa nakti, nevis pa dienu, lai būtu blakus Leidai, ja viņai kas būtu nepieciešams. Ne viens, ne otrs nezināja, cik daudz laika Leidai vēl atlicis.
- Nedari to, - Leida sacīja, atverot acis. Viņa bija ieslīgusi miegā un pamodās, sajutusi Rainera tuvumu. Viņš bija noliecies pār viņu un Leida ieraudzīja Rainera pavērtās lūpas un asos ilkņus. Abu skatieni sastapās un Rainers atrāvās no viņas. – Nepārvērt mani. Es melotu, ja teiktu, ka vēlos mirt, taču es nevēlos dzīvot tā, kā tu. Pēdējā laikā es arvien biežāk atceros to, kas man reiz tika mācīts – par dvēseles nemirstību un pēcnāves dzīvi. Es nezinu, vai tā patiešām ir, taču man gribētos tam ticēt. Man gribētos ticēt, ka šis ķermenis ir tikai čaula un gars turpina dzīvot. Kļūt par vampīru nozīmētu ieslēgt sevi šajā ķermenī uz mūžīgiem laikiem, mūžīgi klīst pa zemes virsu, pastāvot atrauti no pasaules. Es nevēlos sevi nolemt tādai dzīvei. Rainer, ja es tev patiešām esmu dārga, nepārvērt mani vampīrā.
Rainers paraudzījās Leidā ar sāpju pilnu skatienu un pameta istabu. Kādā gan mirkļa neprātā viņam tas bija ienācis prātā?! Leida viņu bija pametusi tādēļ, ka juta sevī parādāmies kaut ko no vampīra un tagad viņš Leidu gandrīz bija padarījis par tādu pašu kā viņš.
Rainers nevēlējās, lai Leida mirst, tomēr viņš nespēja neklausīt viņas lūgumam. Viņš zināja, ka Leida viņam nekad nepiedos pārvēršanu vampīrā.
Leida nomira kādā ziemas dienā. Slimība bija viņu padarījusi vāju, bet viņas vaibstus – mazāk pievilcīgus, tomēr Rainers viņu joprojām redzēja tādu, kāda viņa vēl nesen bija bijusi.
Viņš samaksāja par bērēm, bet pavasarī, Leidas mīļākajā gadalaikā, iestādīja uz viņas kapa krāšņu tumšsarkanu rožu krūmu.
Tā noslēdzās stāsts par Raineru un Leidu. Kas ar Raineru notika tālāk, neviens nezina. Kaut kur Hamburgā joprojām atrodams 19. gadsimtā celts nams, kurš jau daudzus gadus ir pamests. Runā, ka reizēm sniegā esot iespējams pamanīt pēdas un kādā no logiem – degam gaismu. Reizēm, pat ja ārēji par to nekas neliecina, ir jūtams, ka mājā kāds uzturas.
Kristīne Čeirāne (c) 2010
Nākamā epizode - 22.12.
