Un noteikti klausāmies dziesmu noskaņai. :)
*Pirms astoņiem gadiem.
Raiens lēnā un laiskā solī devās uz vietu, kur vienmēr varēja mierīgi padomāt, neviena netraucēts. Vēl viena vasara vectēva rančo, lai gan tikai viens mēnesis, bet viņam tas vienmēr patika. Raiens nonāca līdz upei un redzēja, ka no ūdens izkāpj jauna meitene, viņš uzmanīgak sāka no kājām pētīt meiteni. Slaidas kājas, tievs viduklis, mazas krūtis, skaists kakls, viņš beidzot apstājās pie viņas sejas. Selīna uzmanīgi apskatījās apkārt un tad viņas skatiens sastapās ar Raiena acīm. Viņa iepleta acis un paņēma ātri no zemes dvieli un piesedzās ar to. Viņam tas likās mazliet smieklīgi, jo mugurā jau bija melns bikini. Raiens iesmējās un piegāja tuvāk, viņa patiešām ir skaista un pavisam noteikti dienās, viņa izaugs par īstu skaistuli.
-Ko tu šeit dari?- Selīna drosmīgi uzdeva jautājumu un uzmanīgi viņu vēroja. Smaragdzaļās acis tikai izcēla viņas seju un smalkos vaigu kaulus, melnie mati pēkšņi atrisa no gumijas un izklājās pār viņas pleciem, tas visu kopskatu padarīja vēl skaistāku.
-Atnācu padomāt, cik zinu, ka šeit ir atļauts nākt visiem, kas grib.- Raiens mierīgi atbildēja. Viņam patika Selīna, lai gan viņa bija kaitinoša, bet skaista. Drosmīgais skatiens, vaigi, kas bija piesarkuši, bet tomēr sirdī vēl tikai meitene. Lai gan Raienam patīk sava vecuma sievietes, bet viņu Selīnā viņu kaut kas sāka saistīt.
-Lūdzu, aizgriezīsies, lai es varētu apģērbties?- Selīna pajautāja, un viņš ievēroja, ka vaigi vēl vairāk piesārkst. Raiens iesmējās par viņas kautrīgumu.
-Par ko tu smejies?- Viņa apjuka, tas bija tik piemīlīgi. Viņa pati ir tik piemīlīga, jauna un skaista.
-Neko jaunu jau neieraudzīšu.- Raiens pasmīnēja un nevērīgi ielika rokas šortu kabatās, un vēroja viņas reakciju. Acīs parādījās augstprātība, viņa pacēla augstāk galvu un lepni paskatījās uz Raienu.
-Neesmu neviena no tavām piegulētājām, kas izgērbjās jebkura priekšā. Atšķirībā no viņām, man ir pašlepnums, un es netaisos to zaudēt.- Viņa lepni noteica. Raiens savilka lūpas, ko tādu viņš nebija gaidījis no pusaudzes, tas viņu pat mazliet izsita no sliedēm.
-Tu gribēji teikt, es vēl netaisos zaudēt savu nevainību?- Raiens smīnot pajautāja un redzēja, ka viņa aizgriezās prom un nometa dvieli, un no zemes paņēma kleitu un uzvilka to pāri mitrajam peldkostīmām. Viņa paņēma dvieli, Raiens ievēroja ka acīs ir sariesušās asaras. Raiens bija viņu aizvainojis, tas taču bija tikai nevainīgs joks. Bet tagad viņš saprata, viņa patiešām ir nevainīga vēl aizvien, savos sešpadsmit gados, tas viņu izsita no sliedēm. Raiens veikli satvēra viņu aiz rokas un pagrieza pret sevi.
-Piedod, es nezināju likās, ka...lūdzu, piedod man. Es patiešām tā nevēlējos. Es nezināju.- Raiens nezināja kā lai vēl viņai atvainojās. Viņa visu laiku turēja nolaistu galvu. Selīna notupās uz ceļiem. Raiens notupās blakus un abi apsēdās uz zemes. Selīna izrāva roku no viņa tvēriena un skatījās uz upi.
-Tas ir šausmīgi, man ir sešpadmit gadu, bet nav vēl bijušas atiecības, normāla skūpsta un tas... es jūtos nepilnvērtīga.- Selīna noteica un ievēroja, ka viņa ir palikusi skumja. Raiens ievilka elpu un to izpūta. Ko lai viņš saka? Ko lai dara? Kā lai pareizi izskaidro? Raienam bija jāmēģina, smaids uzplauka sejā, jo pareizie vārdi bija atrasti.
-Tas ir tikai apsveicami un pat slavējami, ka tu netiecies pēc attiecībām un seksa.... nu gulēšanas ar vīrieti, tā būs labāk teikts. Tev vajadzētu justies lepnai par sevi, ka neliecies gultā ar pirmo pretīmnācēju un neesi kopā ar kuru pagadās.- Selīna pagrieza galvu un ar ieplestām acīm skatījās uz Raienu. Viņš no visas sirds cerēja, ka bija visu izstāstījis pareizi, bet ja tā padomā, tad Selīnu varēja apbrīnot cik daudz meitenes viņas vecumā jau nav sevi atdevušas kādam vīrietim, bet viņa lepni turējās.
-Tu patiešām tā domā?- Viņa uzmanīgi pajautāja.
-Jā, to nevajag darīt ar pirmo, kas pagadās. Es domāju, ka pirmajai reizei ir jābūt īpašai un ja ne mīlestība, tad vismaz simpātijas pret cilvēku ar kuru tu gribi likties gultā.- Raiens paskaidroja un centās atcerēties savu pirmo reizi, viņam to labāk neatcerēties, viņiem vienam pret otru nebija simpātiju, un viņš tad vēl bija jauns un muļķis, savos sešpadsmit gados.
-Bet man tomēr nav bijis pirmā skūpsta, visas draudzenes runā un stāsta, kā tas ir skūpstīties, bet es varu tikai klausīties.- Selīna klusi nomurmināja un pagrieza galvu un atkal skatījās uz upi. Raiens redzēja meitenes acīs, ka tās cerēja un vēlējas. Raiens vismaz var izdarīt kādu labu darbu. Viņš piesēdās tuvāk meitenei un pacēla rokas un uzlika viņai tās uz pleciem un pagrieza pret sevi, tad plaukstas skāra meitenes seju. Viņš ieskatījās smaragdzaļajās acīs. Cerība, ticība, šis skatiens bija tik kautrs un nevainīgs. Raienam likās, ka sirds uz laiku apstājās, šis acis ir tik skaistas un brīnišķīgas, kā viņš nebija to pamanījis ātrāk? Viņa viegli pasmaidīja, smaids tas viņu apbūra. Tas bija tik brīnišķīgs. Raiens būtu gatavs darīt jebko šo acu dēļ, lai tās tikai nebeigtu lūkoties viņa acīs. Raiens vēlējās būt viņai viss. Varbūt viņam to vajadzētu pateikt? Bet ko, lai viņš īsti saka? Kādi būs pareizi vārdi? Viņš nespēja nesmaidīt pretī. Beigsim izlikties un būsim kopā? Nē, viņš to nevarēja, tas ir jāizmirst, bet acis un smaids neļāva viņam sakarīgi domāt. Likās, ka prāts ir atteicies domāt it kā būtu pateicis: „Vecīt tiec galā pats, viņas klātbūtnē es nespēju padomāt.” Raiens pieliecās tuvāk. Likās, ka šis skatiens ieskatījās viņa dvēselē un skāra sirdi, tā sāka sisties straujāk. Viņš pieliecās vēl tuvāk un aizskāra lūpas, tās viegli pavērās un pakļāvās. Likās, ka viss pasaules laiks apstājās un viņi palika divi vien. Selīnas lūpas likās, ka tik prefektas, likās, ka tās ir radītas tieši viņa lūpām. Tās kustējās saskaņotā ritmā, viņš noņēma rokas no viņas sejas un aplika ap vidukli, un pievilka viņu sev vēl tuvāk. Selīna kautrīgi aplika rokas ap kaklu. Likās, ka šis pieskāriens pie ādas elektrizē visu viņa ādu. Sajūtas bija grūti aprakstāmas vārdos, tas drīzāk bija neiespējami. Raiens lēni atrāvās un abi kopīgi atvēra acis un skatienu jau atkal sastapās.
„Es būšu tev viss.” Raiens pie sevis nodomāja un zināja, ka reiz tā arī būs.
