Sveiki spocēni. Kāds gaidīja, cits nē manu jauno stāstu. Tad nu lūdzu viņš ir klāt, ik pēc trim, varbūt četrām dienām būs nākamā daļa. Komentāros patika. nepatika. Izsakiet savu kritiku.
Piedodiet par gramatiskajām kļūdām.
Ja vēlies seko--->https://twitter.com/#!/WOLF132435
Prologs.
Mēs braucam, uz kurieni? Es nezinu tolaik man neviens neteica. Esmu maza meitenīte, kuru ir izbiedējuši vecāku strīdi. Tēvs kurš dzer, tad sit māti. Policija kas nemitīgi apciemoja mūs. Tolaik es nezināju kā beigsies mūsu brauciens.
Šoreiz iekāpjot mašīnā, tā nesmirdēja pēc alkahola. Dienas kad tēvs nedzēra, tolaik man bija svētki. Vecāki nebija strīdējušies jau nedēļu, vismaz tad, kad es dzirdēju. Neviens man neteica uz kurieni mēs braucam. Savā četrgadīgajā prātiņā nospriedu ka braucam uz zoodārzu. Zoodārzs! Tolaik tā bija paradīze, ja vien es zinātu – kur patiesībā mēs braucam. Es tēvam teicu , lai viņš nebrauc tik ātri, viņš man tikai uzbļāva lai aizveros. Man sāpēja- kā mazam bērnam. Tik bērnišķīgi un naivi. Un te pēkšņi viņš izvilka pudeli, un iedzēra krietnu malku. Es histērijā sāku raudāt, viņš paātrināja ātrumu. Es kliedzu lai viņš brauc lēnāk, viņš neklausījās. Jau tad es sāku apjaust, ka brauciens nebeigsies labi.
Līkums, vēl viens. Priekšā jau var saredzēt klinti. Es negribu mirt! Es sāku raudāt, spiegt , pa reizei klepot. Es bļauju tēvam, lai viņš brauc lēnāk. Šis kā par spīti palielina ātrumu. Māte neko nesaka, manuprāt, viņa jau tad bija mirusi.
Klints! Nē! Mašīna ietriecas apmalē, apmet vairākus kūleņus. Mēs nenokritām no klints, taču es paliku bārene.
Visapkārt asinis, tēvs kurš iekliedzas, māte ar stiklainām acīm. Sirēnas, policisti, mediķi. Cilvēks kas paceļ mani uz rokām, čukst ka viss būs labi, taču es zinu ka nekas nebūs labi.
