Čau!
Tā nu klāt nākamā nodaļa, un jāķeras jau pie nākamās.
Piedodiet par gramatikas kļūdam, gramatika nav mana stiprā puse.
Un jā komentāros patika/neptaika, un kritiku!!!!
7.nodaļa
Ir agrs rīts. Man sāp visas maliņas, vakar mani sita. Bet par ko? Es nezinu. Es vairs neko nesaprotu, jo nekad neviens nepamato to, ja vienīgi bļauj- es esot slikta, es esot izdzimtene. Šajā pasaulē ir pārāk daudz naida.
Mēģinu piecelties, par lielu brīnumu man tas izdodas, es aizstreipuļoju līdz vanasistabai. Roku paslidinu zem naktskrekla, visa miesa ir rētās- rētās pēc pātagas, kādēļ mani sit?
Es ieguļos gulta, tikai uzmanīgi lai neiesāpas kāda no rētām.
Dzirdu soļus, kāds nāk paņirgāties par mani. Durvis lēnām atvērās, es aizveru acis un tēloju ka guļu.
-Ha ! Šitā vēl guļ, pamodīsies dabūs vel!- Skolotāja ņirgājoši , izsmej un aiziet. Par ko mani sitīs, par to ka es guļu, vai par to ka esmu cilvēks. Es nekad nesaprotu to, kā pēc viņi mani sit.
Es pēkšņi pamostos, murgs- precīzāk atmiņas par bērnunamu. Šo gadījumu aizmirst nevar, labi ka to skolotāju atlaida, jo es kā gleznotāja pateicu kā viņa pret mani izturas, direktorei gribi negribi, bija viņa jāatlaiž. Ja nē es pārstāšu gleznot- tāds bija mans ultimāts- it kā nepareizi, bet rētas paliek uz mūžu.
Skolotāja mani sita, par to ka es eksistēju, par to ka es gleznoju. Viņa bija zīmēšanas skolotāja, viņai riebās tas ka man padevās gleznošana, jo skolotāja Fēlika nemācēja gleznot.
Divus mēnešu bija mans murgs, murgs ka katru vakaru mani sita. Par ko? Laikam, par to ka es greznoju. Mani sita vienreiz, tad otrreiz, pēc trešās reizes es pārstāju gleznot. Aptuveni, pēc divām nedēļām mani izsauca direktore. Sarunas ar direktori nevar aizmirst, viņa bija vienīgā kas pret mani izturējās labi.
-Sveika Rebeka!
-Labdien.-es nedroši atbildēju, man bija bail ka mani sitīs, jo Fēlika nāca man līdzi, un pirms tam draudēja, a ko pateikšu tad dzīva nepalikšu.
-Rebeka , stāsti man nu , kāpēc neglezno?- direktore jautājoši vērās manī, viņa gaidīja atbildi, bet mana atbilde bija salti meli.
-Man nav iedvesmas, vai kā to sauca ”mūzas” gleznot.- es nedroši teicu, pārdomājot katru vārdu.
-Labi, es tev dodu vienu mēnesi un divas nedēļas laika, lai tu man uzglezno kādu gleznu,-viņa ,par brīnumu, draudzīgi noteica-ja nē man nāksies ar tevi runāt visas skolas priekšā par to ka tu neglezno- šī teikuma daļa jau skanēja draudīgi ,-skaidrs?
Es piekrītoši pamāju ar galvu.
-Vari iet,- viņa noteica, es pagriezos un pametu direktores kabinetu, man pa pēdām sekoja arī Fēlika.
-Tu pat nedomā viņai teikt neko par mani, ja nē ,- viņa ieturēja pauzi,- rēķinies ar sekām.
Es izspruku no viņas tvēriena , un devos uz mežu, tas atradās bērnunama teritorijā, tur bija vieta ko nezināja neviens, tur es ļāvos savām fantāzijām, par to kā es dzīvošu iznākot no bērnunama.
Es par spīti visam sāku gleznot, Fēlikai neredzot. Šoreiz es gleznoju mežā, izveidoju būdiņu kur sanest gleznošanai nepieciešamo, Fēlikai nezinot direktore man bija iedevusi skapīti, kur glabāt gleznošanas piederumus, es tos paņēmu un aiznesu uz mežu.
Glezna , kad to pabeidza, sanāca ļoti skaista. Koki, vilki, acis- it kā briesmīgi, bet tieši tā kā tobrīd jutos. Mana laime gleznošanā neturpinājās ilgi, jo Fēlika vienā jaukā dienā, ņēma mani un izsekoja, labi ka es nebiju aizgājusi tik tālu, cik parasti, es neizgāju līdz būdiņai.
-Ko tu dari?-Fēlika strauji saķēra mani, un iecirta pļauku. Es klusēju – spītība.
-Es tev jautāju, sīkā izdzimtene ko tu te dari?- es klusēju, šajā mirklī nozvērējos ka viņa nekad nedzirdēs no manas mutes neko , pilnīgi un galīgi neko.
-Ak tad šitā,- viņa izvelk pātagu no kabatas, atvēzējās un sit, es neizdodu nekādu skaņu, viņa sit un sit, man sāp bet es spītīgi klusēju. Pēc kāda laika viņai apnika, viņa pagriezās u aizgāja, bet pirms aiziešanas vel norūca:-Tikai pamēģini kādam par šo pateikt.
Šoreiz es viņai neklausīju, es aizgāju pie direktores, tādā paskatā kādā Fēlika mani atstāja mežā.
-Re beka, kas ar tevi notic- ieejot direktores kabinetā, var redzēt šoku viņas acīs.
- Es Jums pastāstīšu,es vairs neklusēšu gana esmu cietusi. Skolotājai Fēlikai es nepatīku, jo es gleznoju, lai sodītu mani, viņa katru vakaru mani sita, pēra, sodīja saucat kā gribat. Pēc Jūsu pēdējā apmeklējuma, viņa man draudēja ja es sākšu gleznot lai rēķinos ar sekām, es neņēmu to vērā un sāku gleznot mežā, tā lai viņa neredz. Šodien Fēlika mani izsekoja, uz jautājumu ko es te daru es neatbildēju. Zināju ka tā vai tā viņa mani sitīs. Tānu lūk viņa mani kārtējo reizi sita, un draudēja lai nevienam neko nesaku, bet šoreiz es nolēmu neklusēt. Tā nu es esmu šeit.
-Tātad tāpēc tu negleznoji?-viņa apstulbusi jautāja man.
-Jā, un es pieprasu lai viņu atlaiž, ja nē es pārstāšu gleznot, kaut gan to ļoti nevēlos.-es noteicu, bet šoreiz jau drosmīgi, beidzot es kādam to pateicu.
-Labi,- viņa noteica,- vari iet.
-Direktore, bet es nevēlos lai jūs stāstāt viņai ka es to teicu, jo man patiešām ir no viņas bail, tādēļ lūdzu nepieminiet mani, ja nē man bail par sekām.
-Labi.
Es pagriezos un izgāju no direktores kabineta, es devos uz mežu, uz savu patvēruma vietu. Par laimi būdiņā man stāvēja vel viens drēbju komplekts, es pārģērbos, un sāku gleznot vēl vienu gleznu – es ieliku tur visu savu aizvainojumu, dusmas, naidu – glezna sanāca diezgan drūma, tāda ka nevar saprast ko tu vēlējies, ar to pateikt. Es gleznoju līdz vēlam vakaram, lai pabeigtu gleznu.
Es atgriezos bērnunamā ap pusnakti, ejot iekšā bērnunamā nejauši sastapu direktori.
- Rebeka, es tevi meklēju,- viņa aizdomīgi nosaka,- kur tu biji?
- Es biju mežā –gleznot, - pavisam klusi nosaku, tā it kā man par to būtu kauns.
- Man tev ir laba ziņa, Fēlika pirms divām stundām pameta bērnunamu!
- Patiešām?- Es jūtu neviltotu prieku, laimi.
- Jā, tagad tev nekas netraucēs gleznošanai, jo mums jau ir ļoti svarīgas tavas gleznas,- viņa sabužina man matus,- un tagad ej gulēt, labi?
- Labi,- es pagriežos un dodos augša, uz savu istabu. Pirmo nakti es varu gulēt, bez bailēm, nav neviena kas man darītu pāri- vismaz pagaidām.
