Sveiki spocēni.
Komentāros lūdzu izsakiet kritiku.
Piedodiet par gramatikas kļūdām.
Un ja vēlies seko ---->https://twitter.com/#!/WOLF132435
Varbūt sākšu likt uzreiz visu nodaļu, jo apnika šitā pa daļām likt, bet tad,laikam būs jāgaida ilgāk nākošā nodaļa.
***
Man sāp galva, mēģinu atvērt acis, plakstiņi ir par smagu. Dzirdu soļus, kāds pienāk man klāt, jūtu ka viņš ir kāda rokas stiepiena attālumā, mani pārņem pēkšņs miega vilnis. Nē. Viņš nevarēja man ievadīt miega zāles, es mēģinu pretoties miegam, bet viņš ir stiprāks un es beigu beigās aizmiegu.
Šoreiz es vairs nejūtu galvassāpes, kad pamostos. Plakstiņi arī viegli atvērās. Esmu baltā telpā, man visapkārt ir dažnedažādas iekārtas, kas dūc un sīc. Rokā man ir katetrs un esmu pieslēgta sistēmai. Mēģinu pacelt rokas, bet tās ir smagas. Vismaz man tā liekas, šoreiz neviens nenāk , nevienam nevajag pārbaudīt vai esmu šeit aizmigusi vai pie samaņas. Ceru ka esmu slimnīcā, jo tas, tas ko es satiku, viņa draudi nu jau man izklausās reāli.
Mēģinu kādu pasaukt, par laimi varu izdvest vājas skaņas. Kustinot lūpas, pusi skaņu nevar dzirdēt., bet es varu runāt. Tas mani mazliet izbrīna, it sevišķi pēc trieciena, tā smaguma kas uzvēlās man virsū.
Kāds pamana manu kustību un manā priekšā parādās medmāsa. Tik cik es nospriežu. Acu mirklī novērtēju viņu- gados veca sieviete, korpulenta, gaišiem cirtainiem, īsiem matiem, zilām acīm.
Viņa pieiet pie sistēmas, apskata ko monitora rādītājos, un velk no kabatas ko ārā.
-Nē, lūdzu nešpricējiet man miegazāles, lūdzu.- es mēģinu runāt skaļi, bet diez cik labi man tas neizdodas.
-Sveika, negribi gulēt ja?- viņā man jautā, kā mazam bērnam. Manā sejā tas ievilina smaidu.
-Nē,- viņa to ko bija paņēmusi ieliek atpakaļ kabatā,-vai jūs nevarētu pateikt kur es atrodos? Un kas notika? – Mana intuīcija liek uzticēties šai sievietei, kundei sauciet kā gribat. Es nejūtu ka viņa varētu mani nodot.
-Tu esi slimnīcā, sirsniņ,-viņa sirsnīgi nosaka,- Tevi notrieca automašīna.- Manas acu zīlītes un acis acumirklī palielinās, kā mani varēja notriekt automašīna? Tad smagums nebija kāda cilvēka stāvs, bet gan auto…..
***
Viņa nedomā nākt man līdzi, manā sejā ielavās smīns. Ceru ka viņa pamanīs. Viņa vel jo projām ir šokā ieraugot mani, jo spēju radīt kopijas. Tas kas stāvēja viņas priekšā bija tikai kopija.
-Tu man neatstāj izvēli,- es viņai saku.
No māju aizsega iznirst automašīnas siluets, tā brauc viņai virsū, viņu neredzot. Es gribu kliegt, vārdi pār manām lūpām nenāk, tie paliek kur rīklē – nedzirdami. Mašīna pēdējā mirklī viņu pamana, bet ir par vēlu. Tā viņu notriec un aizbrauc, neapstājoties.
Man ir bail, bail par to kas ar viņu notiks, drebošām rokām no kabatas izvelku mobilo telefonu, uzspiežu ”ātro” numuru.
-Labdien! Mani lūdzu savienot ar ātrajiem.-es drebelīgi nosaku.
-Ja? Cik cietušo? Uz kurieni jābrauc?
-Cietusi meitene, notrieca automašīna. Jaņkalna iela 19 a.
-Kurā vietā? Uz ielas, mājas? Pie samaņas? Apskatot kādu acīm redzamu ievainojumu nav?
-Uz ielas, bezsamaņā, nē neredzu.
-Labi, paldies , izbraucam.-dispečere nosaka un noliek klausuli.
Es lēnām ielieku telefonu kabatā, es nevaru palikt pie viņas. Pārāk daudz kas būs saprotams, uzreiz, ienaidnieki var redzēt. Šeit sāk pulcēties cilvēki, kādu 300m uz priekšu uz šejieni nāk tantiņa, es pagriežos uzmetu pēdējo skatienu viņai un aizeju. Domādams ka neviens mani un viņu nav kopā redzējis, bet kļūdījos.
***
Dāvids viņš ir muļķis, uzaicināt viņu satikties ar viņu šeit- tur kur viņus var redzēt jebkurš. Man nācās stipri papūlēties lai atrastu viņus. Un te viņi stāv un runā, viņas sejā ir bailes, viņš tik smīn. Viņa nezina ka ar viņu ir saistīta kopš bērnības, katrs dzīves mirklis viņiem ir sastīts- kopējs. Bet es nedrīkstu, vienkārši nedrīkstu pieļaut lai viņi ir kopā. Tas radītu pārāk lielu ļaunumu citiem ”mūsējiem”.
Te pēkšņi parādās mašīna, tas neesmu es, bet tā ir tieši tas ko vajadzēja. Viņas acis atspūlguļo bailes, viņa- šausmas, un bailes. Mašīna pēdēja mirklī viņu pamana, cik žēl. Ja mašīna būtu uzbraukusi viņai virsū nemanot viņu, viņa būtu mirusi un tas būtu labi man. Kādu tas padarītu traku- Dāvidu. Viņa saduras ar asfaltu, viņa nekustas , liekas ka viņā ir mirusi, bet nē krūtis viņai cilājas, tātad elpo. Viņa guļ asiņu peļķē, kas plūst āra no viņas, šīs skats mani uzjautrina, es atgāžu galvu un smejos. Viņi nesmejas- viens ir bezsamaņā, otrs ar šausmām acīs.
Viņš kādam zvana, laikam ”ātrajiem”, bailes neizgaist no viņa acīm, var manīt ka viņš vel jo projām ir šoka stāvoklī.
Viņš ieslidina telefonu kabatā, mirkli pastāv un dodas prom. Viņš viņu atstāja, laikam domāja ka tā pat viņu neredzēja viņu, viņš kļūdījās, par šo kļūdu viņam var sanākt dārgi maksāt.
sagaidīju! Tagad nākamo ok?