Sveiki spocēni.
Komentāros lūdzu izsakiet kritiku.
Piedodiet par gramatikas kļūdām.
Un ja vēlies seko ---->https://twitter.com/#!/WOLF132435
***
Viņš ienāk kafejnīcā. Ko viņš te meklē? Viņš nāk , tuvāk man, un apsēžas vienu galdiņu aiz manis. Es acumirklī pagriežu galvu, iespējams par uzkrītošu. Viņš, liekas , ka pēta ēdienkarti. Kad pienāk oficiante, ko nosaka, pasūta un oficiante aiziet. Šis izvelk datoru, un iegrimst , laikam, savās problēmās.
Es pasūtu tasi tējas, virsū kalnam kūku kas jāuzdzer. Domās sastādu sarakstu uz kurieni jāiet iepirkties. Ja izdosies pārdot gleznu, par labu summu, varēšu nopirkt datoru.
Man atnes tēju, es ātri to izdzeru samaksāju un dodos tālāk.
***
Viņa pasūtīja vēl ko, pēc maza brītiņa šai atnesa tēju. Viņa to izdzēra to tik ātri, ka man likās ka viņa apdedzināja sev mēli. Viņa samaksā, un iziet no kafejnīcas. Man dots uzdevums nesekot, vairs ne. Es iegrimstu atkal datorā.
***
Priecīgi , satraukta dodos mājās. Esmu nopirkusi dzelteno un balto krāsu, ka arī sarunāju ar veikalu ka glezniecībai nepieciešamo atvedīs vēlāk.
Atverot durvis, redzu zīmīti, kas bija paslidināta caur durvju apakšu. Tajā ir tie nesaprotamie vārdi, es visādi cenšos grozīt burtus , bet nekas nesanāk. Es šo zīmīti ielieku mēteļa kabatā, gan jau kādreiz izburtošu.
Nolieku krāsa, novelku zābakus, un dodos meklēt darba drēbes. Manas necilās drēbes, tās gandrīz visas var uzskatīt par māju drēbēm. Paņemu sporta bikses, un vecu , sadzeltējušu, bīkleni. Uzvelku cimdus, un sāku pārbīdīt mēbeles. Kad tas izdarīt, pārklāju tās ar plēvi, grīdu arī noklāju ar plēvi. Sienas- tās ir krāsotas. Man ir jānoberž krāsa, krāsas beršana man aizņem kādas divas stundas. Darot šo darbu laiks aizskrien nemanot, tad ņemu krāsas un sāku krāsot. Krāsojot aizmirstu visu kas man apkārt, tik vien pārdomāju ko šodien nopirku.
Šīs dienas lielais pirkums ir mobilas telefons. Ilgi stāvēju veikalā, un domāju ko lai iegādājos par atlikušajiem 150Ls, ejot ārā no bērnunama man izsniedza pustūkstoti latu, tā ir tikai necila daļa, no manām gleznām. Aplūkojot stendus, man acīs iekrita samsung skārienjūtīgais telefons. Sērijas numuru precīzi nepateikšu, bet ļoti skaists un elegants. Tagad vismaz man ir mobilas telefons, nākamais darbs -rītdienai ievietot sludinājumu avīzē, par gleznu pārdošanu, vai meklēšu galeriju, kur tās izstādīt.
Man iezvanījās telefons, dīvaini nevienam nebiju devusi savu numuru. Es paņemu telefonu rokās. Ekrānā rādās nenosaukt numurs, es paceļu.
-Labdien!- es saku, neviens neatbild, nospiežu sarkano podziņu.
Dīvaini, es vēl jo projām turu telefonu rokās. Man pienāk izziņa no tā paša nepazīstamā numura. Sveika, sen neredzēta. Vai nevēlies satikties? Varētu piedāvāt tev informāciju, par taviem vecākiem. Ja izdomā atnākt, tad 22.45 pie tavas mājas. Buča, tavs slepenais.
Es pārbīstos, gandrīz izmetu telefonu no rokām, kā viņš zina kas es esmu? Es pati, man liekas, ka nezinu kas es esmu. Ko viņš zina par maniem vecākiem?
